Uzmanības pieejamība
26. mar. 2025,
Nav komentāru
Mūsu uzmanība ir vērtīgākais resurss. (Doma nav mana, bet es tai piekrītu).
Tieši tāpēc (iespējams) terapija ir tieši tik vērtīga: mūsu rīcībā ir otra cilvēka fokusēta uzmanība pietiekami ilgu laiku. Fokusēta tieši uz mums.
Uzmanība ir dziedinoša.
Bet darbā?
Man šķiet, iespēja paļauties uz kolēģa (vadītāja) uzmanības pieejamību dod milzīgu jaudu. Uzmanība ir virzoša, motivējoša, iedvesmojoša, atbalstoša un strukturējoša.
Un vai kāds no taviem kolēģiem var paļauties uz tavas uzmanības pieejamību?
Kas ir norma?
25. mar. 2025,
Nav komentāru
Reiz sev definēju: norma ir nevis tas, kas ir labi, bet tas, kas ir mazliet šķērsām.
Dzīvot ir kļuvis vieglāk.
Bērni, kas (dažkārt) neklausa. Slikto matu dienas. Kļūdas aprēķinos (ne par daudz!). Sastrēgumi. Kafija, kas dažkārt izlīst tieši uz skaistākās baltās blūzes. Lifts, kas aizbrauc sekundi pirms paspēj nospiest pogu.
Sarakstu var taču turpināt teju bezgalīgi.
Paretam it visam ir jānotiek nenormāli, nepareizi un neērti. Tā ir norma.
Par to var dusmoties, bet to var vienkārši pieņemt. Kā normu. Pat ja ir dusmas.
Welcome to the club!
10. mar. 2025,
Nav komentāru
Lai kādā dzīves situācijā tu nonāc, kāds tajā jau ir bijis, kaut ko līdzīgu piedzīvojis. Tu vienkārši pievienojies klubiņam.
Tev šis klubiņš var nepatikt, tu vari gribēt tikt no tā laukā. Bet viens tu noteikti neesi.
Kopš pie šīs atziņas nonācu, dzīve ir kļuvusi vieglāka. Kauns par muļķību, izgāšanos, neveiksmi vairs nav tik liels. Šoreiz tātad bija mana kārta izgāzties. Šodien es esmu šajā klubiņā.
Pagodinājums strādāt kopā
20. feb. 2025,
Nav komentāru
Man patīk pasūdzēties gan par darbu, gan par kolēģiem. (Pačīkštēt, paņerkstēt, apcerēt visas pasaules netaisnības).
Ne bieži, ne katru dienu.
Bet ir vērtīgs arī cits skatījums (un tad arī čīkstēšana kļūst godīgāka, samērojamāka, vienkārši vēl viena darba dzīves šķautne). Un šis skatījums ir gods (vai pagodinājums): kuros brīžos (un kuriem cilvēkiem) es būtu gatava teikt, “draugi, man ir pagodinājums ar jums kopā strādāt”?
Runājot godīgi, atklāti un bez čikstēšanas: šādu cilvēku un šādu situāciju manā dzīvē ir daudz. (Vai kādreiz es esmu tā, kas būtu pelnījusi šādus vārdus? Hmm. Skatoties uz savu darbu caur pagodinājuma lēcām, noteikti parādās motivācija izdarīt kaut ko papildus, pielikt gan pūles, gan gabaliņu savas sirds).
Man ir pagodinājums strādāt kopā ar tiem foršajiem kolēģiem, kuri man ko māca. Ar tiem, kuru darba tikums iedvesmo arī mani. Ar tiem, kuru izaugsmi man paveicās redzēt (un varbūt arī ietekmēt). Ar tiem kolēģiem, ar kuriem kopā iets cauri problēmām, aizkaitinājumam, nepadarīto un nepadarāmo darbu gūzmai (kas apēd rītus, dienas, vakarus un neļauj kārtīgi gulēt naktīs). Ar tiem, kuri katrā situācija atrod piemērotus vārdus, žestus, smaidus un jokus. Ar tiem, kuri arī caur konfliktiem un domstarpībām spēj saglabāt cieņu, pieklājību un varbūt pat kripatiņu draudzīguma.
Un arī tiem, kuri, izkāpjot no kolēģu rāmīša, kļuva un kļūst par draugiem, man prieks teikt: ir gods strādāt kopā!
Ko uzkrājam darbā?
20. feb. 2025,
Nav komentāru
Kas ir tas, ko es uzkrāju darbā? Un vēl: kā es to uzkrāju? (Un kā ir ar Tevi?)
Protams, ir ļoti labi un veselīgi savā CV uzskaitīt to, kas ir darīts. Der pāris vārdos minēt lielākos panākumus. Un vienlaikus tas nav uzticams krāšanas veids: vietas ir stipri par maz. CV ir tikai īss konspekts. Ļoti īss konspekts.
Un, pretrunīgi: es atklāju, ka ir vērts “uzkrāt” arī neveiksmes. Nu, piemēram. Joprojām atceros to smieklu pilno vakaru, kad stāsti par manām neveiksmēm un stulbām izgāšanās reizēm bija varbūt pat vienīgais labais, kas izvilka no drūmuma kolēģi pēc smagas neveiksmes. (Bet nākamajā dienā – loģiski – nu jau atklājās, ka neveiksme ir labojama).
Uzkrāju arī izmaiņas sevī. Es nebiju vienmēr gudrākā, izdarīgākā, atsaucīgākā kolēģe. (Godīgi sakot, vis-, vis-, vis- neesmu arī šobrīd, kurš gan ir?) Bet es esmu augusi.
Tas, kāda esmu šobrīd, man diezgan labi patīk. Jā, patīk ne vienmēr. Arī šobrīd man ir, kur augt. Daudz, kur augt.
Bet augt palīdz tas, ka skaidri redzu tos soļus, kuri augt vienmēr palīdz. Ir vērts uzkrāt šīs zināšanas: kas palīdz man augt.
Ir noteikti vērts krāt visas zināšanas par metodēm, kas strādā. Ir noteikti par vēl vairāk vērts zināt, kas nestrādā (bet vienmēr pielikt šīm zināšanām mazliet skepses). Ir vērts uzkrāt labus padomus un arī labus kontaktus. Uzkrāt un investēt.
Ja tagad piesēstos un mēģinātu aprakstīt visu savu uzkrājumu, šis uzdevums prasītu vairākas stundas, daudzas papīra lapas.
Man šķiet, tas turklāt būtu vēl viens vērtīgs ieguldījums uzkrāšanā un izaugsmē.
Motivācija
18. feb. 2025,
Nav komentāru
Esmu pieradusi par darbinieka motivāciju domāt šajās četrās kategorijās: meistarība, jēga, piederība, autonomija.
Bet mani iedvesmo arī Pola Greiema (Paul Graham) pieeja: viņš kā galvenos darbības motīvus redz zinātkāri, prieku un vēlmi paveikt kaut ko ievērojamu.
Kad domāju par sevi, kāds no šiem motīviem allaž ir klāt tur, kur klāt ir arī liels gandarījums par paveikto.
Pat ja runa ir par tik (man) garlaicīgu nodarbi kā mājas kārtošana – viens no pēdējiem atklātajiem trikiem ir lietot mitrās salvetes putekļu slaucīšanai. Tā ir mana mazā kārtošanas revolūcija, kas nes lielu prieku! Tur klāt ir arī ziņkārība: cik ātri es tikšu galā ar visiem šiem plauktiem. Un ja beidzot visi putekļi uzvarēti, tas tiešām ir kaut kas ievērojams.
Problēmas noslēgums
17. feb. 2025,
Nav komentāru
Par sevi esmu sapratusi: mani “dedzina” ārā ne tikai pārmērīgais darbu daudzums.
Mani (pat vairāk) izdedzina tukša pļāpāšana un neizlēmība.
Neesmu pret smalkām sarunām. Bet papļāpāšana nav risinājums tad, ja spriežam par problēmām. Mana pārliecība ir: katrai problēmai ir jābeidzas ar lēmumu. Un lēmumam klāt nāk rīcības plāns.
Un, jā, lēmums visu atstāt pa vecam arī ir lēmums. Ja vien tas ir pieņemts apzināti.
Asiņaina saruna
15. feb. 2025,
Nav komentāru
Esmu no tās sieviešu paaudzes, kam mācīts kauns runāt par mēnešreizēm.
Kā jūsu darba vietās rīkojas sievietes mēnešreižu laikā?
Kautrīgi iečaukstina paketi kabatā pirms gājiena uz tualeti? Iet uz tualeti ar somiņu rokās? Atnāk no tualetes un pēkšņi dodas turp atpakaļ (vispirms kaut ko iečaukstinot kabatā?
Pēc ilgas sēdēšanas uzmet ašu skatienu krēslam? Pēkšņi aptin džemperi apkārt viduklim? Vai vispār varbūt dienas vidū nomaina drēbes? Varbūt reizi mēnesī paziņo, ka pāris dienas strādās attālināti?
Jā, man mācīts par mēnešreizēm runāt (nē, drīzāk pat domāt) kā par kaut ko dziļi kaunpilnu. Pat īsti nesaukt tās vārdā, iztikt ar eifēmismiem. Lai gan tas nav nekas vairāk par dzemdes iekšējā slāņa nomaiņu.
Gluži vai žēl, ka, piemēram, deguna gļotāda nav izdomājusi, ka tai jāatjaunojas ik mēnesi, teju vardarbīgi noplēšot iepriekšējo slāni. Ikviens – vīrietis vai sieviete – trīs dienas mēnesī staigātu asiņojošu degunu, visiem būtu skaidrs: tāda ir lietu kārtība. Varbūt būtu mazāk mītu, smīnu, joku un neveiklības.
Bet deguni visiem veseli. Tikmēr sievietes klusi čaukstina paketes.
P.S. Ļoti novērtēju tās publiskās vietas, kur brīvi pieejamo pakešu trauciņš ir vienkārši nolikts tualetē uz plauktiņa. Vēl labāk ir tad, ja izlietne ir blakus podam, lai procesā, ja vajag, var arī nomazgāt rokas.
Zaudēt statusu
15. feb. 2025,
Nav komentāru
Bailes no pārmaiņām var būt arī bailes zaudēt statusu (cieņu citu cilvēku acīs).
Statuss ir īpatnējs veidojums: tas balstīts citu cilvēku uztverē par mums. Statuss nav vara – vara ir balstīta kontrolē. Statuss gluži nav arī saistīts ar naudas daudzumu. Nē, tas saistīts ar citu cilvēku uztveri. Cieņa, respekts citu cilvēku acīs. Uztvere, kas tik ļoti ietekmē to, kā jūtamies par savu dzīvi. Būtiskā lieta ir tā, ka statuss ir ļoti nozīmīgs mūsu labbūtībai, subjektīvai labklājībai.
Ja pārmaiņas draud mūsu statusu mainīt, ir tikai loģiski, ka turēsimies pie vecā, ierastā cieši jo cieši.
Izmantots raksts “Why We Care So Much About What Others Think of Us” iekš https://www.psychologytoday.com/intl/blog/tech-support/201505/why-we-care-so-much-about-what-others-think-of-us
Visu mūžu vienā profesijā?
10. feb. 2025,
Nav komentāru
Šo domu es būtu gribējusi uzrakstīt pati: “Daži no visnožēlojamākajiem darbiniekiem ir tie, kuri palikuši lojāli savai ilggadējai karjerai tikai tāpēc, ka šo jomu izraudzījušies laikā, kad 18 gadu vecumā iestājās koledžā. […] izredzes pirmspensijas vecumā ar prieku strādāt tajā pašā darbā, ko izraudzījāties, kad vēl nedrīkstējāt likumīgi pirkt alkoholu, ir diezgan niecīgas. Svarīgi ir pieņemt, ka viss var mainīties, un pēc iespējas ātrāk virzīties tālāk.” (Morgans Hauzels, “Naudas psiholoģija”)
Manā lokā cilvēku, kas (profesionālajā) dzīvē kaut ko (krasi vai pakāpeniski) mainījuši, nu jau kļūst vairāk nekā to, kas turpina strādāt tajā vienīgajā profesijā, kas pēc skolas ir apgūta.
Un šādā veidā mēs stāstām šodienas jauniešiem fantastisku ziņu: tev nav 18 gados jāizvēlas, ko tu darīsi visu mūžu. Tu vari mazliet atslābt. Drīksti vienkārši pamēģināt vienu, otro un trešo nodarbi. Nopelnīt savu pirmo naudu. Izmēģināt vēl kaut ko. Arī vilties. Varbūt kādu reizi iekulties izstumšanā, izdegšanā, tukšumā. Piecelties, samīļot sevi vai ļauties samīļošanai. Un iet tālāk.
Tev, jaunam cilvēkam, dzīvē būs jāmācās un jāmainās vēl vairākas reizes. Šī izvēle – jauna un, būsim godīgi, ne visai vēl gudra cilvēka izvēle – tā nenoteiks visu tavas dzīves ritumu.
Vienlaikus, kad apguvu savu otro profesiju (ieguvu otru nopietnu izglītību) – pēros kā pliks pa nātrēm. Mēs visi tā pērāmies.
Balansējām studijas, darbus, ģimenes pienākumus un vēlmi kaut reizi mēnesī izgulēties.
Valsts / sabiedrība / darba devēji šķiet vēl netiek līdzi vienkāršai dzīves realitātei: cilvēki maina profesijas pusmūžā, pāri pusmūžam. Dara to bez vecāku, valsts un bieži arī bez darba devēju atbalsta (vienlaikus no manis un noteikti arī no daudziem vienaudžiem milzīga pateicība par atbalstu, kas ir saņemts!).
Mēs paši maksājam par savām studijām, paši menedžējam 100 un vēl tūkstoti atbildību un pienākumu, paši ievērpjam jaunās zināšanas esošajā amatā (ja darba devējs to atbalsta) vai arī paši aizejam bezdarbniekos, lai atļautos pastudēt.
Un es novēlu nākamajai pusmūža cilvēku paaudzei: lai jums ir mazliet vienkāršāk! Lai izdodas samazināt darba slodzi, atrast uzticamu atbalsta komandu mājas darbiem un bērnu audzināšanai! Lai stipendijas un studiju maksas atvieglojumi atrod ne tikai jauniešus, bet arī cilvēkus ar kādu sirmumu galvā! Un lai darba devējs redz tos, kas mācās un kombinē dažādas jomas, kā nenovērtējamu ieguvumu!
Ko jūs atbildat darba intervijā?
4. feb. 2025,
Nav komentāru
Ko jūs atbildat darba intervijā, kad jums prasa nosaukt jūsu labās un sliktās īpašības (stiprās un vājās puses)?
Un kādu atbildi jūs gaidāt, kad šo jautājumu uzdodat paši?
Man šis jautājums nepatīk. Jo?
Es ticu, ka jebkura īpašība var būt gan vājā, gan stiprā puse. Kā tad atšķirt?
Es ticu vai pat drīzāk es zinu, ka atslēgas vārds ir refleksija. Pierodot reflektēt par savām domām un darbībām, iemācāmies katru "vājo pusi" izmantot tās stiprākā izpausmē.
Tāpēc derīgāks jautājums ir: vai jums ir ieradums reflektēt par savām darba gaitām, par veiksmēm un neveiksmēm un par to iemesliem?
Ko es daru ar savām “vājajām” īpašībām. (Jā, protams, man tādas ir, turklāt pretrunīgas: mēdzu būt gan ļoti lēnīga, gan steidzīga un pacietīga, mēdzu būt pārāk klusa un pārāk skaļa, pārāk emocionāla un pārāk vēsa un ciniska. Mēdzu būt aizmāršīga, kašķīga, neuzmanīga, pavirša. Uff, kā lai pati izturu visus šos vājumus?!?).
Tomēr, pieliekot refleksiju, parādās vairāk skaidrības.
Piemēram, aizmāršību es atpazīstu kā drošu noguruma zīmi. Kašķīgumu – kā vilšanos, skumjas un – neintuitīvi – vēlmi pēc kontakta, vienošanās, kopības. Lēnīgums paver iespējas jautājumu pārcilāt vēl un vēl, iegrimt dziļumā, izpētīt, atklāt lietu līdz saknei, izdomāt netipiskus, bet veiksmīgus risinājumus. Bet brīži, kad iegrimstu steigā – jā, dažkārt tie palīdz izdarīt lietas ātri, bet dažkārt vienkārši parāda, kas man patiešām ir svarīgi (kam es steidzos atsaukties, ko steidzos paspēt, arī ja steigā kļūdos).
Redzēt pārmaiņas
30. jan. 2025,
Nav komentāru
Arvien un arvien vairāk sāku domāt par to, ka ar darbiniekiem (esošajiem un potenciālajiem) daudz vairāk ir runāt nevis par esošo brīdi, bet par pārmaiņu procesu. Mērot darbinieka kvalitātes, nevis koncentrēties uz to, kādas kvalitātes un pieredze viņam piemīt, bet kā viņš pie tā visa nonāca.
“Kā jūs sapratāt, ka jums ir jāapgūst vēl viena programmēšanas valoda?” “Kā jūs augāt savā profesionalitātē vairāku gadu garumā?” “Ar kādiem paņēmieniem cēlāt savu profesionālo kapacitāti? Kas palīdzēja saprast, kur ir zināšanu un prasmju trūkums?” “Kas jums palīdzēja izaugt?” “Vai zināt arī, kas jums traucē augt un attīstīties? Vai zināt, kā tikt ar to galā?”
NERUNĀ PAR NĀVI!
29. jan. 2025,
Nav komentāru
Šī tēma ir nepatīkama. Ja darba vietā ienāk nāve, ko tad mums darīt?
Un ar to tik un tā nākas saskarties. Saskarties neplānoti un negaidīti. Un apjukt.
Nezināt, ko teikt, kur skatīties. Nezināt, kāds “pareizais” rīcības algoritms.
Ja kolēģis atnāk un ziņo par tuva cilvēka nāvi, ko tad man darīt? Pateikt līdzjūtību, nopirkt vainagu, izmaksāt pabalstu? Apskaut? Klusējot apsēsties blakus un ļaut izraudāties (būt vienkārši līdzās)?
Un kā ir tad, ja ir nomiris kolēģis? Ielikt soctīklos ziņu par atvadīšanos vai atstāt to radiniekiem?
Visiem nākt uz kapiem un minēt, vai ģimene sauks arī uz bēru mielastu? Dalīt kolēģus tuvos draugos un attālās paziņās? Atsūtīt vienu pārstāvi ar to vainagu?
Varbūt pa vecai modei vēl ielikt līdzjūtību iekš avīzes (ir vēl tās sēru sadaļas?)?
Kabinetā vai gaitenī likt melnbaltu bildi melnā rāmīti vai tas jau būs pārspīlēti? Sarīkot piemiņas brīdi?
Un ja nu tas kolēģis bija rets preteklis? Un ja nu viņš atstāja aiz sevis tādu haosu un nepadarītu darbu kaudzi, ka negribas cilvēku pieminēt ne ar pušplēstu (labu) vārdu?
Un ja nu – vēl trakāk – cilvēks pats izvēlējās noslēgt ar dzīvi rēķinus? Bet kā ir tad, ja aizgājēja tiranizētājs (kas “palīdzēja” nonākt līdz tādam lēmumam) ir tepat mūsu vidū?
Bet varbūt arī nav nekāda apmulsuma. Vienkārši kolēģis šodien nav darbā un vairs nekad arī nebūs. Ko tālāk?
Saraksti un rīcības algoritmi retās, neierastās, nepatīkamās situācijās ir tik ļoti noderīgi. Varbūt ir vērts pašam un pašai par to parūpēties, salikt sarakstiņu, ko kolēģiem darīt, ko nedarīt?
Varbūt arī man ir vērts uzrakstīt, kā varētu rīkoties kolēģi, ja manis darbā nekad vairs nebūs?
Pasaule ir pārsteidzoša
29. jan. 2025,
Nav komentāru
Un atnāk vēl viena reize, kad saprotu: izdarītā izvēle nebija gluži laba. Un tādu piemēru manā dzīvē ir daudz.
Atlasīju darbam neatbilstošu darbinieku. Vai pārāk paļāvos uz solījumu, kuram vispār nedrīkstēja ticēt. Saplānoju savu dienu līdz minūtei, zinot, ka noteikti būs arī negaidītas lietas, noteikti pusi no ieplānotā nespēšu paveikt. Atkal ļāvu steigai ņemt virsroku un ieplūdināju kļūdas savos e-pastos un dokumentos.
Pieņēmu darba / sadarbības piedāvājumu, kas man jau sākotnēji nešķita pievilcīgs. Atsaucos klientam, kurš nešķita uzticams. Iesaistījos projektā, kas mani īsti neuzrunāja.
Kad es beidzot mācīšos no savām kļūdām? (Un vai nebija tā, ka tikai muļķis mācās no savējām?)
“Kādās vakariņās (…) Danielam Kānemanam jautāja, kā investoriem vajadzētu reaģēt, kad prognozes ir kļūdainas. Viņš atbildēja šādi: “Vienmēr, kad mūs kaut kas pārsteidz, pat ja mums nākas atzīt, ka mēs esat kļūdījušies, mēs sakām: “Es šo kļūdu vairs nekad neatkārtošu.” Taču patiesībā, nonākot situācijā, kad kļūdāmies, jo neesam kaut ko paredzējuši vai gaidījuši, mums vajadzētu gūt mācību, ka pasauli ir grūti paredzēt. Pareizā mācība, ko gūt no pārsteigumiem: pasaule ir pārsteidzoša.”””
(Morgans Hauzels, “Naudas psiholoģija”)
Mēs visi dažkārt esam vientuļi
27. jan. 2025,
Nav komentāru
Vientuļākais amats uzņēmumā ir vadītāja amats.
Vadītājs (pat ja viņš ir līdzīgais starp līdzīgajiem) ir kā tāds īkšķis, gabalu prom no pārējiem.
Bet katrs no mums mēdz būt vientuļš: īpašie tie, kas ir vienīgie. (Vienīgais jurists, grāmatvedis, lietvedis, saimniecības pārzinis, vienīgais šoferis, dārznieks).
Dažkārt, runājot ar kolēģiem, lieku lietā savu mīļāko jautājumu: ko vēl tu gribētu padarīt, kādus savus talantus likt lietā, esot šīs mājas sienās (šajā darba vietā).
Jā, ir cilvēki, kas stingri pieturas pie amata apraksta rāmja. Bet ir arī tādi, kas patiešām teju vai sapņo un ilgojas kaut mazliet pabūt cita kolēģa kurpēs. Padarīt kaut ko grāmatvedībā, dārzniecībā vai sabiedriskajās attiecībās.
Un tad mans (gandarījuma pilnais) darbs ir tikai savest cilvēkus kopā. Un, skat, vientuļais grāmatvedis, dārznieks vai pīārists pēkšņi iegūst sev domubiedru!
Viltvārža sindroms ir brālis?
20. jan. 2025,
Nav komentāru
Viltvārža sindroms taču nepiemīt cilvēkiem, kuri izskatās gudri, veiksmīgi, kaut ko sasnieguši savā dzīvē? Nu nepiemīt taču?!?
Varbūt tā ir. Bet es iemācījos ar to – ar viltvārža sindromu – dzīvot kā ar kaut ko ļoti tuvu. Kā ar aprūpējamu tuvinieku, kurš prasa uzmanību, spēkus un arī savu mīļuma devu. Kā ar tuvinieku, kurš, lai gan labprāt izmanto tavu labestību, izpalīdzību un devību, turpina stāstīt tev pašam, cik nejēdzīgs, nemākulīgs cilvēks tu esi.
Neklausīties, neņemt galvā? Nav variants. Kļūst tikai sliktāk. Jo vairāk neklausies šādā “radiniekā”, jo skaļāka, uzstājīgāka kļūst tā balss. Jo vairāk tā seko tev līdzi: no virtuves uz istabu, no istabas priekšnamā, pagalmā, parkā. Brauc līdzi uz veikalu, teātri, darbu, ciemos.
Radinieks, kuru tavas šaubas un asaras gandarī. Baro.
Es nespēšu šeit pastāstīt visas pierādījumos balstītās metodes sadzīvošanai ar viltvārža sindromu. Stāstīšu tikai pati par sevi.
Pirmais solis ir piekrist. Jā, es esmu gana nemākulīga, gana nejēdzīga.
Tas ir objektīvi: vienmēr pasaulē būs kāds, kas jebko, ko es daru, spēs padarīt labāk. Pat pasaules čempions (jebkurā no disciplīnām) spēj paturēt titulu tikai īsu brīdi. Tad pienāk laiks no tā atvadīties.
Nākamais solis ir darīt. Pieņemt apzinātu lēmumu: jā, iespējams, šis nebūs labākais rezultāts. Bet es darīšu.
Mans nākamais solis ir rutīnas: veidi, kā to, kas ir svarīgs, darīt regulāri. Piemēram, man ir noteikta rutīna šo rakstu rakstīšanā. Un te nu man gadās vērt muti ciet savam “aprūpējamam radiniekam”. Kā? Pirmajā rakstīšanas reizē es vienkārši rakstu, bet kritikas, bez apdomāšanās. It kā rakstītu dienasgrāmatu vai vēstuli, kuru, zinu, nekad nenosūtīšu (neviens to neizlasīs nekad mūžā).
Viltvārža sindromam mute ciet.
Nākamajās dienās es rediģēšu, un tad tam būs iespēja izteikties, nokritizēt mani no galvas līdz kājām. Bet es zinu precīzi, cik daudz rediģēšanas reižu un laika ir ieplānots vienam rakstam. Interesanti, bet “radiniekam” šīs reizes ir pietiekamas: viņš nav atstāts bez uzmanības, viņam bija iespēja izteikt visu savu kritiku, un beidzot viņš nogura.
Un tas ir tik labs brīdis, kad viltvārža sindroms ir noguris. Un ir pienācis brīdis – varbūt tiešām tik īss brīdis vien – izbaudīt labi padarīta darba izjūtu.
Kādi mēs būsim nākotnē?
8. jan. 2025,
Nav komentāru
Savu dzīvu pārskatot – pat tikai pēdējos pāris gadus – skaidri redzu, kā arī manā uztverē darbojas t.s. vēstures beigu ilūzija.
Vēstures beigu ilūzija ir interesants fenomens: cilvēki ļoti labi apzinās, cik nopietnas izmaiņas piedzīvojuši pagātnē, taču nepietiekami novērtē, cik būtiski viņu personības, vēlmes un mērķi varētu mainīties nākotnē. (Definīcijā nāk no Morgena Hauzela grāmatas “Naudas psiholoģija”.)
Jā, arī es nenojautu, cik ļoti citādāka būšu šī gada sākumā salīdzinājumā ar iepriekšējo, salīdzinājumā ar diviem un trim gadiem iepriekš. (Un varu tikai minēt kurp mani virzīs tā mazās pēdējā laika pārmaiņas, ko knapi, knapi pat pamanu).
Tā varētu būt laba mācība darba devējiem: rēķinies, ka tavi darbinieki mainīsies. Mēs viņus pieņemam darbā (pat nomērām viņu personības šķautnes) un pēkšņi – hop! – mūsu priekšā ir cits cilvēks. Un mēs īsti nezinām, ko ar šo cilvēku šajā vidē un amatā nu tagad darīt.
Un recepte man ir tikai viena. Regulāra uzmanība. Sajust un saredzēt, kā tavs darbinieks mainās. Just, kurp lietas virzās. Redzēt, kā šis cilvēks aug, pārveidojas un top citāds.
Telpa kļūdām
4. jan. 2025,
Nav komentāru
Ja ir kāda Jaungada apņemšanās šim gadam, kas mani uzrunā, tad tikai šī viena.
Apņemties (bieži) sev uzdot jautājumu: vai, plānojot darbus, es atstāju sev telpu kļūdām un neparedzamībai?
Kur kļūdu telpu neizveidoju? Kurā jomā, procesā, darbībā nebūšu gatava, ja (kad!) lietas sāks virzīties ne pēc plāna?
Ko es ignorēju?
3. jan. 2025,
Nav komentāru
Pārāk reti uzdots jautājums ir šis: “Ko no tā, ko tu man saki (vai lūdz), es ignorēju?”
Vērtīgs jautājums katrās ilgstošās attiecībās. Jā, arī darba attiecībās.
Labs jautājums, ko uzdot savam darbiniekam, kolēģim un dažkārt pat vadītājam. (Arī vīram, sievai, dēlam, meitai, mammai, draugam un draudzenei, dažkārt pat kaimiņam).
Šis jautājums (uzdots uzmanīgi un atbildēts godīgi – dažkārt tam ir nepieciešamas vairākas “jautājumu un atbilžu sesijas) spēj pasargāt no pēkšņās vētras. Pasargāt no sajūtas “viss taču bija tik labi, kāpēc tagad pēkšņi ir tāds trakums?”.
Dažkārt mēs lūdzam, lūdzamies, nākam ar iniciatīvu, pievēršam uzmanību, bet viss bez rezultāta. Rokas nolaižas. Noslīd uz leju mutes kaktiņi. Mīļums, maigums vai degsme lēnām sāk noplakt. Lēnām un tik nemanāmi, ka otram patiešām vēl ilgi var šķist: “viss taču ir kārtībā”.
Bailes no pārmaiņām
2. jan. 2025,
Nav komentāru
Mēs mākam gudri pateikt, ka cilvēkiem kopumā nepatīk pārmaiņas.
(Dzirdu to teju katrā konferencē, darbnīcā, seminārā: kā gan piespiest tos cilvēkus mainīties, darīt citādi, pieņemt jaunus paradumus?)
Bet! Vai bailes no pārmaiņām ir bailes no pārmaiņām?
Tās var būt bailes zaudēt autonomiju (kāds cits manā vietā nolemj, kā būs, kā mēs darīsim).
Tās var būt bailes zaudēt meistarību (es šobrīd visu zinu, kā jādara, kā gan es tikšu galā ar jauno sistēmu).
Tās var būt bailes zaudēt piederības izjūtu. Jo noteikti kāds jau aizskries vilcienam pa priekšu, kāds noteikti būs pārmaiņu flagmanis. Bet es atpalikšu un nebūšu vairs iederīgs.
Tās var būt arī bailes zaudēt sava darba jēgu.
Vai bailes no pārmaiņām patiešām ir bailes no pārmaiņām?