18. jūl. 2025,
Nav komentāru
“Izdzīvoju vēl vienu sapulci, kas varēja būt vienkāršs e-pasts.”
Pazīstama sajūta?
Bet es teikšu, mēs vienkārši nemākam sapulces izmantot. Ar tām var spēlēties. Un tad no neizbēgamā ļaunumu tās pārvēršas par vērtīgu attīstības instrumentu.
Protams, sapulču vadītājiem (un sapulcei IR jābūt vadītai) ir daudz jāmācās. Jāapgūst paņēmieni, kā uzklausīt katru, jāmāk “aizbāzt muti” – turklāt gana pieklājīgi – tam, kurš vārās par deviņiem mēmajiem, jāzina, kā noturēt (vai atjaunot) fokusu. Jāmāk sapulci iesākt tā, lai visiem skaidrs, kāpēc mēs te sanācām. Jāveido jēdzīgi kopsavilkumi. Jāmāk arī pamanīt, ka kāds šodien grib paklusēt, bet dot telpu tiem, kas sēž klusumā, bet gribētu kaut ko pasacīt.
Bet sākt var ar vienkāršu lietu: definēt sapulces formātu.
Bieži pamanu vienu lietu: vadītājs ir nikns par to, ka sapulces “izplūst”, ieilgst. Tam seko apņēmība (turpmāk) sapulces vadīt fokusēti, stingri pēc plāna. (Dažreiz atskāršot, ka “izplūst” tik un tā).
Te ir tas triks. Īsums, īstums un fokusētība ir lietas, kas mums ļoti vajadzīgas. Bet pēc brīža mums prasās arī vienkārši izpļāpāties, parādīt jaunākās kaķu un bērnu bildes, varbūt izrunāt kādu interesantu ideju (bez ieviešanas plāna!) un noslēgt tikšanos ar sarunu par brīvdienu nodarbēm.
Teiksiet, ka šādas sapulces ir nesaprātīga laika izšķiešana? Muļķības!
Katram sapulces formātam ir savi ieguvumi. Un te – atzīšos – pirmo reizi izmantoju MI palīdzību (šis ir mans 121. raksts, un beidzot mazliet padevos). ChatGPT man salika idejas par dažādiem sapulču formātiem. Mazliet pieliku arī savu intelektu, un te ir mūsu kopdarbs!
Tātad, sapulce var būt:
- ātrā “sinhronizēšanās” – kā mazā espreso krūzīte – dažās minūtēs atskaitījāmies, paņēmām nākamos uzdevumus, un aiziet!;
- “dziļums”. Bez noteiktas struktūras, bez plāna: mēs vienkārši saprotam, ka kaut kas jāizkustina, kaut kas neiet, kā vajag, un ceram, ka sarunas laikā lēnām atvērsimies, lēnām nonāksim pie vajadzīgajām atskārsmēs. Mazliet strādā kā terapija – ceram nonākt pie mērķa, nezinām, kā tur nonāksim, paļaujamies uz to, ka ceļš pats ir gudrs;
- fokusēta darba grupa: skaidrs darba plāns, skaidrs laika rāmis (mums visiem ir arī citi darbi!). Visas idejas jau izteiktas, mēs vienkārši ejam uz priekšu, un šī sapulce vajadzīga, lai (turpinātu) redzēt “lielo bildi”;
- “prāta vētras” – līdzīgas “dziļuma” sarunām, tomēr “prāta vērtām” mēdz būt sava struktūra un paredzamība (ChatGPT palīdzēs atrast to struktūru);
- lēmuma pieņemšana: izrunājam problēmu, risinājumus, pieņēmām lēmumu (un aiziet!);
- vienkārša socializēšanās, tējas pauze, bet varbūt “paķerot līdzi” kādu darba jautājumu – bez mērķa tūlīt atrast risinājumu vai nonākt pie rezultāta.
Es zinu, ka man vajag visus šos formātus. Un vislabāk, ja, uz sapulci nākot, es skaidri zinu, ar kādu formātu rēķināties.
Tikai būt klāt
17. jūl. 2025,
Nav komentāru
Domājot par sērām (kaut kā šī tēma kļuva par manējo, hmm).
Domājot par sērām, ikreiz nonāku pie tā, cik svarīgi ir vienkārši būt klāt.
Vai – ja sēroju pati – cik svarīgi, ka blakus ir kāds. Kāds, kura klātbūtne atbalsta.
Kad esam saskārušies ar nāvi, ir svarīgi, ka blakus ir kāds dzīvs cilvēks. Dzīvs. Tieši tik vienkārši.
Kā ir būt klāt darba vidē?
Kā ir, kad, lai palīdzētu, nekas nav jādara (bet kaut kas taču vienmēr ir jādara!)? Vienkārši jābūt blakus un dzīvam.
Kā ir, kad svarīgākā no visām ir tava spēja izturēt klātbūtni blakus skumīgam, sērojošam, melnā dienā esošam cilvēkam?
Kā ir, kad svarīgāka par “es nezinu, ko viņam pateikt” ir tava spēja izturēt klusumu?
Kā tev ir ar to visu? Kā tev sanāk būt klusā klātbūtnē?
Vai veiksme nes gandarījumu?
17. jūl. 2025,
Nav komentāru
Uzvaras, čempionu tituli un tam visam blakus… tukšums.
Drūmums, neiederēšanās, kauns, tuksnesis un bieza migla. Mērķa trūkums. Vientulība.
Nesen izlasīju “Champion Thinking”. Saimons Mundijs (Simon Mundie) šajā grāmatā izstāsta daudzu slavenu, ievērojamu, veiksmīgu sportistu stāstus. Stāstos uzvaras nāk tikpat bieži kā melnās dienas. Un dažkārt melnās dienas daudz vairāk.
Kā ar mani pašu? Man patīk izbaudīt uzvaras un sasniegumus. Un vienlaikus: arī pamanīju, cik triumfs ir īslaicīgs. Tam līdzās, uzreiz pēc milzu pacēluma mēdz sekot kritiens. Vai tukšums. Vai vientulība.
Triumfs ir tik nepastāvīgs, ka būtībā iemāca pēc tā nedzīties.
Bet gandarījums, gandarījums ir kaut kas cits. Tas ir dziļš un pastāvīgs, dažkārt noturīgs gadiem. Gandarījums māca man sevi vērot un prasīt: kas no tā, ko darīju šodien, vakar, visu šo gadu, ir vērtīgs? Kas dos man gandarījumu rīt?
Nav tā, ka triumfs un uzvara būtu gandarījuma ienaidnieki. Tomēr gandarījums dažkārt ir jāpameklē uzmanīgāk.
Jā, es uzvarēšu, jā, es kaut ko sasniegšu. Bet kas šajā sasniegumā būs tā daļa, no kuras nāks dziļā piepildījuma sajūta, no kuras nāks gandarījums?
Ja šī daļa paliek tukša, tur rodas šis tukšums un drūmums un tuksnesis. Ja šī daļa ir piepildīta, tā ir piepildīta. Ar kaut ko svarīgu, dziļu un paliekošu.
Degsme un ambīcijas
5. jūl. 2025,
Nav komentāru
Nepatīk runāt par ambīcijām. Patīk – par degsmi.
Es ticu, ka degsme, salīdzinājumā ar ambīcijām, aizved daudz tālāk. Vēl vairāk, tā “paķer līdzi”, “aizdedzina” arī tos, kas ir blakus.
Diemžēl ambīcijas mēdz skanēt arī šādi: “Es gribu šo amatu, jo gribu justies svarīgs.” Neizteikta, bet skaidri sadzirdama ziņa. (Un, protams, ne vienmēr. Ambīcija var būt arī šāda: “Es gribu būt tas cilvēks, kurš paveic šo darbu, kurš tiek galā ar šo problēmu, es zinu, ka manas prasmes te vajadzīgas…”).
Savukārt, degsme nav par “justies svarīgam”. Un man patīk, ka degsme asociējas ar uguntiņu. Jo tur, kur ir uguntiņa, tur dzīvot kļūst gaišāk.
Izdegšanas vide
4. jūl. 2025,
Nav komentāru
Godīgi? Šī lieta sāk kaitināt.
Joprojām un joprojām ir kultivēta ideja, ka izdegšana ir individuāla problēma. (Mēs joprojām mācām darbiniekiem, kā neizdegt).
Bet reālā problēma ir vide, kurā cilvēks izdeg.
Tā ir kā ilgstošs karstums: mēs varam piemeklēt drēbes, ēst saldējumu, iet aukstā dušā, bet, ja karstums nemitējas, tas ietekmēs mūsu pašsajūtu agri vai vēlu. (Ja karstā saulainā dienā mēs stundām ilgi guļam pludmalē, nevaram paļauties, ka mājās atgriezīsimies bez apdegumiem. Mēs varam mazliet parūpēties par aizsardzību: krēms, cepure, ūdens, bet visdrošāk ir gulēt ēnā, vismaz jau zem saulessarga. Jeb – parūpēties par vidi).
Mēs nevaram nedēļām, mēnešiem, gadiem ilgi pavadīt darba laiku izdegšanas vidē un cerēt iziet sveikā, bez apdegumiem. Jā, var paveiksies. Kāds individuālais saulessargs var nosargāt.
Jā, darbiniekam ir svarīgi mācīties neizdegt. Un ir svarīgi, ka darba devējs iemācās nededzināt.
Par kļūdām un drošību
18. jūn. 2025,
Nav komentāru
Uzreiz vērsim pie ragiem: kļūdas. Kā mēs tiekam galā ar kļūdām – tas parāda, kas notiek ar psiholoģisko drošību te, pie mums. (Tas nav vienīgais, bet viens no būtiskākajiem kritērijiem).
Ideālā gadījumā kļūdījies kolēģis saņem atbalstu. Lai ar kļūdu tiktu galā, lai kļūdas neatkārtojas, lai kolēģis justos (joprojām) pieņemts un iederīgs.
Vai varam pieņemt, ka kļūdas rodas nepietiekama atbalsta dēļ? Es sliektos piekrist (lai arī zinu, ka steiga, nogurums, nezināšana, paviršība ir iemesli, kurus mēs mēdzam saukt kā pirmos).
Bet ir vērts kļūdas iemeslu pameklēt ārpus kļūdu pieļāvušā cilvēka. Vai vienkārši pārformulēt: nevis noteiktais cilvēks pieļāva kļūdu (un viņš tagad ir vienīgā problēma), bet kļūda ir notikusi šeit, pie mums, mūsu uzņēmumā, mūsu organizācijā.
Dīvainā veidā tas var palīdzēt arī tad, ja kļūda ir tikai un vienīgi cilvēka paša vaina.
Mēs varam pieņemt, ka cilvēks bija slinks, izlaists, neuzmanīgs, stulbs, nolaidīgs, vēlreiz slinks. Un tad uzdot sev jautājumu: kā tas nākas, ka mūsu organizācijā notiek slinkums, izlaidība, neuzmanība, stulbums, nolaidība un vēlreiz slinkums?
Kāpēc es vispār tagad par to rakstu?
Man ir nācies strādāt ar savām kļūdām ilgi un pamatīgi. Un diemžēl apstākļos, kad kļūda ir tiešām manējā, ne sistēmas, ne organizācijas, bet manējā. Sajūta tāpat jau ir pretīga, un šādās reizēs īsti nesokas arī iemesla meklēšanu ārpus cilvēka.
Vai arī tomēr?
Labākais, līdz kam esmu nonākusi, ir radīt (jaunu) sistēmu, kurā šai kļūdas būs grūti atkārtoties. Bet pašu kļūdu pieņemt ar mieru. Pieņemt kļūdu ar mieru: tā parādīja manu ievainojamību. Kā baltais hakeris: mazliet paplosīja un palaida vaļā. Pamatjautājums paliek: kas palīdzēja man kļūdīties.
Prasiet to arī saviem darbiniekiem. “Kas mūsu organizācijā tev palīdzēja kļūdīties?”
Kā augt un izaugt
13. jūn. 2025,
Nav komentāru
Bija vēl tāds gadījums. Uznāca laiks, kad man nācās mācīties daudz un steidzami. Nu tā, līdz niknumam. Es pierakstu visu kladītē, vakaros pārskatu, citreiz arī vēl nākamajā rītā.
Bet galvā putra. Un niknums uz sevi. Tomēr niknuma vietā pēkšņi tāds kā kauns. Ne par to, ka netieku galā. Par to, ka aizmirsu pamatu pamatus.
Žanam Piažē, ģeniālam 20. gadsimta psihologam, pieder doma par tuvāko attīstības zonu. Patiesā izaugsme notiek tuvākajā attīstības zonā. Jā, tā nav komforta zona. No komforta jāiziet laukā, bet tikai solīti. Tuvu komfortam: tuvākajā attīstības zonā.
Man patīk mācīties! Patiešām! Brīžiem tas grūti padodas: tūlīt atzīšos arī, kāpēc.
Katru jaunu informāciju man vajag “sakošļāt” vismaz trīs reizes. Goda vārds, es grāmatas lasu trīs reizes (un izkonspektēju to, kas uzrunā). Profesionālo vajadzību tekstiem un ziņām es apzināti ieplānoju trīs mācīšanās reizes. Tātad, pa īstam es izaugu jaunajā zināšanā tad, kad tā zināšana jau ir atpazīstama jeb – tuvu komfortam. (Priecājos par tiem, kam pietiek ar divām reizēm, un otrajā reize jau ir komforts. Priecājos, bet nespēju šādi, man VAJAG trīs).
Komfortam jābūt tepat, viegli atkal sasniedzamam, pieejamam un izmantojamam, tiklīdz to vajag! Nevis iegāzt cilvēku neizsmeļamā jauno zināšanu bezdibenī, bet ļaut palikt tepat blakus. Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ: tas varētu būt visātrākais no ātrumiem.
Tā ir labā vai sliktā ziņa?
Es gadu gadiem esmu pati sevi mocījusi ar mēģinājumu saprast: ja darba devējs sūta darbinieku mācīties, kā var zināt, ka nauda par mācībām nav tērēta veltīgi.
Tagad zinu vienu no atbildēm: ja darbinieks varēja iziet no komforta zonas, bet palikt tuvākās attīstības zonā, cerības ir gana augstas.
Kā uzrakstīt labus noteikumus, 3. daļa (pēdējā)
10. jūn. 2025,
Nav komentāru
Protams, vēl vienkāršāk ir radīt tādus noteikumus, kuriem cilvēki piekrīt un kurus labprātīgi pilda. Kā uzrakstīt labus noteikumus?
Vispirms: ikvieni noteikumi ir radīti, lai risinātu kādu problēmu. Un tūlīt šo tēzi pati arī apgāzīšu: nē, ne visi noteikumi ir radīti, lai risinātu kādu problēmu.
Dažkārt noteikumu mērķis ir vienkāršs: tie ir vajadzīgi. Tāpēc, ka priekšnieks prasa vai PVD vai auditors. Ir skaidrs, ka tie jāuzraksta, jāliek mapītē un jāceļ galdā, kad atnāk pārbaude. Tādus noteikumus patiešām visvieglāk ir uzrakstīt, paturot prātā mērķi: lai kaut kas būtu tajā mapītē. (Es nenosodu šādus gadījumus: dažkārt mēs radām papīrus, jo tā ir vienkārši jādara, mīļā miera labad).
Bet biežāk noteikumus rada, lai kaut ko risinātu. Ir problēma, ir mērķis, ir noteikumi, kas spēj problēmu atrisināt (un ir plāns, kā noteikumus ieviest dzīvē). Tā ir laba domāšanas ķēdīte.
Tas darbojas tikpat labi gan valsts (un pat starptautiskajā) līmenī, gan ģimenē un pat personīgajos ieradumos. Nu, kaut vai beidzot ieviešot ieradumu no rītiem / vakaros vingrot. Katrs ezis zina: ar pliku apņemšanos tālu neaizskriesi. Ir vajadzīga sistēma. Citā vārdā: noteikumi.
Tāpēc strīda karstumā vienmēr ir vērts vēl un vēl pavaicāt sev un visai komandai: kādu problēmu mēs tagad risinām? Vai, alternatīvi: kāds ir mūsu mērķis.
Tālāk mēs domājam, kas palīdz mērķi sasniegt. Un papildus: kādas jaunas problēmas radīsim, šo problēmu atrisinot. Ja vienlaikus spēsim paredzēt mehānismus, kā atrisināt arī šīs jaunās potenciālās problēmas, mūsu noteikumi būs teju ideāli. Bet jāatceras vēl viena lieta, par to jau runājam: darām tā, lai noteikumu ievērošana ir pēc iespējas vienkāršāka, bet noteikumu neievērošana ir sarežģīta un nepatīkama. Un visbeidzot (bet tas ir vissvarīgākais): izdomājam, kā panākt to, ka noteikumu adresāts tos gluži vienkārši saprot un pārzina.
Lūk, veidojas šāda čekliste:
- kādu mērķi cenšamies sasniegt / kādu problēmu risināt;
- ar kādām metodēm šo risinājumu ir iespējams sasniegt;
- kādas jaunas problēmas mēs, iespējams, radīsim, un kā tiksim ar tām galā;
- kā panāksim to, lai noteikumu adresāts tos saprot un pārzina;
- kā panāksim to, ka noteikumu ievērošana ir viegla un izdevīga, bet neievērošana ir sarežģīta un nepatīkama.
Čekliste noteikti nav ideāla. Tā vienkārši ir gana laba.
Kā uzrakstīt labus noteikumus, 2. daļa
6. jūn. 2025,
Nav komentāru
Tātad, domājam, kā panākt, lai pareizi rīkoties būtu viegli, bet nepareizi – grūti. Nu, piemēram, kā teju klasiskajā piemērā par saldumu neēšanu: aiznes tos uz citu istabu. Nepalīdz, labi, ieliec tos skapjaugšā, lai būtu jāpakāpjas uz beņķa. Vēl nelīdz, labi, ieslēdz skapī un atslēgu kādam atdod.
Bet ja tomēr esi pieķēris darbinieku pārkāpjam noteikumus, ko nu?
Katru darbu vai nedarbu mēs varam pastiprināt (atbalstīt) vai vājināt. Vienlaikus: katrs nesodīts noteikumus pārkāpums faktiski ir pozitīvs pastiprinājums, tas iemāca un mudina šo darbību atkārtot. Ja pārkāpums nav sodīts, tam ir tendence pārtapt par jaunu uzvedības paraugu (sods gan ne vienmēr ir sods – dažkārt pietiek pat ar vienkāršu uzmanības pievēršanu nodarījumam).
Ko darīt, ja redzu pārkāpumu? Ir nopietni gadījumi, kad runa ir par sodiem, atlaišanām un policijas iesaisti. Bet parastajā ikdienā biežākais veiksmīgais risinājums ir vienkārši palūgt, atgādināt un mudināt. Laipni, vienkārši, bez morāles lasīšanas palūgt izdarīt pareizo darbību (alternatīvi: izbeigt darīt nepareizo, bet iedarbīgāk vienmēr ir pateikt, ko darīt, nevis, ko nedarīt).
Ja vajag, atkārtot lūgumu. Neiesaistīties diskusijās, neizdomāt argumentus. Atkārtot savu lūgumu. Lūdzu, brauc ar atļauto ātrumu! Lūdzu, uzvelc ķiveri! Lūdzu, pārliec kafijas tasi uz cita galda! Lūdzu, runā klusākā balsī! Un tā vēl tūkstošos variantu.
Atzīšos, tālāko nočiepu no tās savas mīļākās grāmatas par pusaudžu audzināšanu. Viens paņēmiens ir universāls: atdalīt konkrētu situāciju no morāles lasīšanas. Tātad, šobrīd mēs panākam, lai darbinieks paņem savu kafijas krūzi nost no tā galda, uz kura stāv vērtīga un trausla aparatūra. Vai uzvelk ķiveri. Viss. Ja gribam, varam ienākt pēc desmit minūtēm, pārbaudīt, vai noteikums joprojām ir ievērots. Ja ir problēmas, rīkojamies atkal tāpat: mierīgi, vienkārši palūdzam.
Un tad atrodam brīdi, noteikti vēlāk. Un tad ir tā īsā saruna: atgādinām, kādi noteikumi pastāv. Pasakām, ka tie joprojām ir spēkā. Noteikumi ir šādi, tie joprojām ir spēkā, un man ir svarīgi, lai tu tos pildi. Šeit saruna beidzas.
(Būs vēl)
Kā uzrakstīt labus noteikumus, 1. daļa
5. jūn. 2025,
Nav komentāru
Šī ir atgriešanās pie saknēm. (“Iepriekšējā dzīvē” es biju juriste).
Raksts ir par to, kā radīt labus normatīvus (noteikumus, instrukcijas, priekšrakstus). Izsmeļošs šis raksts noteikti nav – ir gana daudz gana biezu grāmatu par šo tēmu.
Vai noteikumi var rasties šādā ceļā: “Es esmu priekšnieks, un es nosaku kārtību, kā mums tagad darbā būs jāuzvedas”? Jā, noteikti, tā var darīt. Vai šie noteikumi “strādās”? Varbūt. Dažkārt strādās, dažkārt nē.
Bet itin bieži notiek tā: cilvēki atrod veidus, kā apiet priekšrakstus, pa klusam šmaucas, piecreiz uzdod vienu un to pašu jautājumu, atkal un atkal nesaprot / negrib saprast, un galu galā vispār uzspļauj un demonstratīvi atsakās pildīt noteikto.
Ko lai tad ķer un grābj?
Noteikumu ievērošana būs vienkārša, ja ievērot noteikumus būs vienkārši un ērti, bet vienlaikus neievērot noteikumus būs neērti un sarežģīti.
Šīs divas sastāvdaļas var maisīt dažādās kombinācijās. Svarīgi: jo mazāk noteikumu ievērošana ir atkarīga no gribas piepūles, jo lielāka varbūtība, ka viss ies, kā pa sviestu.
Jā, var ķerties arī pie citām izjūtām (motivācijas, kauna, komandas gara), bet visur, kur var izmantot vienkāršu slinkumiņu, ir vērts to paturēt prātā kā svarīgu izvēli.
(Būs vēl)
Apdzisušais
22. maijs 2025,
Nav komentāru
Ne vienmēr nogurušais izdeg. Dažkārt, gluži otrādi, nodziest. Uguntiņa pazūd un nav.
Viss potenciāls, visa enerģija ir tepat – ņem, izmanto, dari, radi. Bet nedeg. Vairs nedeg. Kā aizdedzināt?
Kas ir mans spēks?
3. maijs 2025,
Nav komentāru
Reiz, pat diezgan nesen, man bija “jāielec” mācību vadīšanā, aizvietojot kolēģi. Tēma ir zināma tikai pavirši, jāsagatavojas pāris dienās. Un jānovada mācības visas dienas garumā.
Pirmā doma, piekrītot, ir šoks. Es taču neko nemācēšu, neko nezināšu, apjukšu, un kāda gan jēga?!?
Paldies mīļai draudzenei Ivetai: tavs citāts tagad man pielikts pie sienas! “Viņiem (mācību dalībniekiem) taču neinteresē, ko tu nezini, viņiem interesē, ko tu zini!”
Dienu vēlāk izlasīju brīnišķīgu rakstu “Why Talented People Don’t Use Their Strengths” (“Kāpēc talantīgi cilvēki nelieto savus talantus / savu spēku”). (Whitney Johnson, raksts atrodams iekš Harvard Business Review). Bija mazliet gan par mani, gan arī par daudziem jo daudziem, ko pazīstu.
Jā, šis efekts pastāv: tas, ko zinām mēs paši, mums šķiet pašsaprotams (nekas īpašs). Kurš gan gribēs to mācīties un vēl par to maksāt naudu?
Savu spēku ir vieglāk redzēt, kad to ierauga arī citi.
Tāpēc man patīk šis jautājums: “kas no tā, ko zinu, spēju un māku es, ir vērtīgs TEV?”
Pelnrušķīte
24. apr. 2025,
Nav komentāru
Mēs neesam pilnībā savas dzīves noteicēji. Citi cilvēki mūsu dzīvi ietekmē daudz vairāk, nekā ikdienā spējam pamanīt.
Vecāki, skolotāji, ģimene, draugi, kolēģi, kaimiņi, ikviens garāmgājējs var būt nozīmīgs kādā zīmīgā situācijā. Nozīmīgs pozitīvi vai negatīvi, labvēlīgi vai nelabvēlīgi.
Arī mums pašiem ir ietekme. Mēs spējam iestāstīt citiem kaut ko tādu, kas viņiem uzaudzē spārnus. Un mēs spējam citus iestumt dubļos.
Šis spēks ir kas tāds, ko labāk lietot uzmanīgi.
Nesen noskatījos kādu no daudzajām filmām par Pelnrušķīti un tikai tagad apjēdzu: Pelnrušķīte dzīvoja savā mājā. Savā mājā. Viņa bija šīs mājas saimniece un mantiniece. Ļaunā pamāte ar meitām – tās bija svešinieces.
Bet pamāte soli pa solim, vārdu pa vārdam spēja iestāstīt meitenei, ka viņa ir kalpone, ne saimniece. Kalpone pati savās mājās, kalpone ienācējiem.
Un Pelnrušķītei nācās to pieņemt: tik liels bija pamātes ietekmes spēks.
Stāsta morāle? Tā paliek jūsu ziņā.
Nepateikt
16. apr. 2025,
Nav komentāru
Sapulces, darba tikšanās, sarunas ir priekš runāšanas. Bet pēdējā laikā sāku tās uzlūkot citādi.
Šādi: vērtīgākā spēja sapulcēs un sarunās ir spēja būt mierā ar zaudēto iespēju kaut ko pateikt. Sajust īsto brīdi vārdiem un īsto brīdi klusumam.
Mirklis, laiks var dot vārdiem spēku un var spēku atņemt.
Klausos, gribu ko atbildēt, saprotu, ka īstais laiks jau ir pagājis (vai nav pienācis) un palieku klusējot. Saku mazāk, nepasaku pavisam.
Jauna spēja, ko tikai vēl mācos. Palikt tikai ar spēju klausīties. Ar spēju ieklausīties, dzirdēt, saprast un uzkrāt.
Un atrast īsto laiku, kad sakāmajam būt īstena vērtība, spēks un ietekme.
Emocionāli nestabils
14. apr. 2025,
Nav komentāru
Tikai novērojums: “emocionāli nestabilie cilvēki” ilgtermiņā mēdz būs visstabilākie. Ja vien viņi ir labi iemācījušies ar to sadzīvot. (Labi šoreiz varētu nozīmēt “metodoloģiski pamatoti”. “Metodoloģiski pamatoti” šajā gadījumā sākas ar psihoterapiju, bet neaprobežojas ar to).
Viltība ir vienkārša: vai šāds cilvēks ir iemācījies saskatīt un atzīt savu jūtīgumu un ievainojamību, vai ir iemācījies par sevi parūpēties.
Ja tas viss ir noticis, cilvēks jau laikus, pie pirmajām briesmu pazīmēs māk “apkopt” savu dvēseli, māk parūpēties par to iekšējā bērna daļu, kura ir maza, vientuļa, skumja un nobijusies. Un atgriezties pie miera.
Man pašai kā miera lietas ir tās, kas smaržo un ir siltas. Silts kakao, lauka puķes, maigs roku krēms (maigām kustībām ieguldīts ādā), zāļu tēja, dārzeņu sautējums, mežs sēņu laikā un pavasara mežs arī. Vīraks. Ugunskurs. Apskāviens.
Kas ir taisnīga alga?
5. apr. 2025,
Nav komentāru
Parasti es esmu ar visām četrām “par” darbinieka atbalstīšanu. Jā: visos zināmos un nezināmos veidos! Arī (īpaši!) par algas paaugstināšanu (protams!)
Bet dažkārt jebkuram algotam darbiniekam ir vērts pašam sev godīgi atbildēt: ja šis būtu mans uzņēmums, kāda būtu godīga samaksa par to, ko es daru?
Dažkārt ir vērts sev uzprasīt: Kādu algu es gribētu maksāt cilvēkam, kurš darītu šo darbu uzņēmumā, kas piederētu man pašam (lai es nejustos pārmaksājis)?
Kā būtu, ja to, ko es daru, nodotu ārpakalpojumā – vai uzņēmums ciestu zaudējumus vai ietaupītu?
Un vēl: ja manu darbu nodotu ārpakalpojumā, ja manu amatu likvidētu, bet man būtu iespēja nākt un darīt šeit kaut ko līdzīgu tam, ko daru šobrīd: vai šis uzņēmums izvēlētos mani kā šī pakalpojuma sniedzēju? Vai gluži otrādi: kolēģiem būtu prieks tikt vaļā no manis?
Uzmanības pieejamība
26. marts 2025,
Nav komentāru
Mūsu uzmanība ir vērtīgākais resurss. (Doma nav mana, bet es tai piekrītu).
Tieši tāpēc (iespējams) terapija ir tieši tik vērtīga: mūsu rīcībā ir otra cilvēka fokusēta uzmanība pietiekami ilgu laiku. Fokusēta tieši uz mums.
Uzmanība ir dziedinoša.
Bet darbā?
Man šķiet, iespēja paļauties uz kolēģa (vadītāja) uzmanības pieejamību dod milzīgu jaudu. Uzmanība ir virzoša, motivējoša, iedvesmojoša, atbalstoša un strukturējoša.
Un vai kāds no taviem kolēģiem var paļauties uz tavas uzmanības pieejamību?
Kas ir norma?
25. marts 2025,
Nav komentāru
Reiz sev definēju: norma ir nevis tas, kas ir labi, bet tas, kas ir mazliet šķērsām.
Dzīvot ir kļuvis vieglāk.
Bērni, kas (dažkārt) neklausa. Slikto matu dienas. Kļūdas aprēķinos (ne par daudz!). Sastrēgumi. Kafija, kas dažkārt izlīst tieši uz skaistākās baltās blūzes. Lifts, kas aizbrauc sekundi pirms paspēj nospiest pogu.
Sarakstu var taču turpināt teju bezgalīgi.
Paretam it visam ir jānotiek nenormāli, nepareizi un neērti. Tā ir norma.
Par to var dusmoties, bet to var vienkārši pieņemt. Kā normu. Pat ja ir dusmas.
Welcome to the club!
10. marts 2025,
Nav komentāru
Lai kādā dzīves situācijā tu nonāc, kāds tajā jau ir bijis, kaut ko līdzīgu piedzīvojis. Tu vienkārši pievienojies klubiņam.
Tev šis klubiņš var nepatikt, tu vari gribēt tikt no tā laukā. Bet viens tu noteikti neesi.
Kopš pie šīs atziņas nonācu, dzīve ir kļuvusi vieglāka. Kauns par muļķību, izgāšanos, neveiksmi vairs nav tik liels. Šoreiz tātad bija mana kārta izgāzties. Šodien es esmu šajā klubiņā.
Pagodinājums strādāt kopā
20. febr. 2025,
Nav komentāru
Man patīk pasūdzēties gan par darbu, gan par kolēģiem. (Pačīkštēt, paņerkstēt, apcerēt visas pasaules netaisnības).
Ne bieži, ne katru dienu.
Bet ir vērtīgs arī cits skatījums (un tad arī čīkstēšana kļūst godīgāka, samērojamāka, vienkārši vēl viena darba dzīves šķautne). Un šis skatījums ir gods (vai pagodinājums): kuros brīžos (un kuriem cilvēkiem) es būtu gatava teikt, “draugi, man ir pagodinājums ar jums kopā strādāt”?
Runājot godīgi, atklāti un bez čikstēšanas: šādu cilvēku un šādu situāciju manā dzīvē ir daudz. (Vai kādreiz es esmu tā, kas būtu pelnījusi šādus vārdus? Hmm. Skatoties uz savu darbu caur pagodinājuma lēcām, noteikti parādās motivācija izdarīt kaut ko papildus, pielikt gan pūles, gan gabaliņu savas sirds).
Man ir pagodinājums strādāt kopā ar tiem foršajiem kolēģiem, kuri man ko māca. Ar tiem, kuru darba tikums iedvesmo arī mani. Ar tiem, kuru izaugsmi man paveicās redzēt (un varbūt arī ietekmēt). Ar tiem kolēģiem, ar kuriem kopā iets cauri problēmām, aizkaitinājumam, nepadarīto un nepadarāmo darbu gūzmai (kas apēd rītus, dienas, vakarus un neļauj kārtīgi gulēt naktīs). Ar tiem, kuri katrā situācija atrod piemērotus vārdus, žestus, smaidus un jokus. Ar tiem, kuri arī caur konfliktiem un domstarpībām spēj saglabāt cieņu, pieklājību un varbūt pat kripatiņu draudzīguma.
Un arī tiem, kuri, izkāpjot no kolēģu rāmīša, kļuva un kļūst par draugiem, man prieks teikt: ir gods strādāt kopā!