Nekas nav nedz tik labs, nedz tik slikts
15. apr. 2024,
Nav komentāru
Ņujorkas Universitātes profesors Skots Galovejs esot teicis «Nekas nav tik labs vai slikts, kā šķiet.» (Izlasīju šo domu grāmatā “Naudas psiholoģija”).
Un, vēlreiz runājot par personāla atlasi, šī doma labi iederas.
Jā, esmu redzējusi, kā uzņēmums palaiž garām pietiekami labu darbinieku, jo meklē vēl labāku (vēl un vēl un vēl labāku). Ideālu?
Un dažkārt šis “ideālais” pusgadu vēlāk atklāj ko tādu, ko tiešām ir grūti akceptēt. Viņš varbūt ir ļoti zinošs, bet “viss slikti” dīvāna eksperts. Viņš varbūt ir ārkārtīgi centīgs, taču tiranizē kolēģus. (Šis saraksts ir tikai iesākts, turpināt to var bezgalīgi).
Kompetenču (uzvedības) intervijas jau ir diezgan ierasta prakse, bet pavisam eksotiska prakse, šķiet, ir vērtību intervijas. Būtu tik labi, ja tieši šīs intervijas kļūtu par ikdienu! (Protams, tas nozīmētu arī vairāk darba mums, organizāciju psihologiem). 😊
Būtu tik labi, ja atlases cilvēki strādātu kopsaitē ar attīstības (mācību) cilvēkiem: kā cimds ar rociņu. Pēc loģikas: mēs meklējam šādas kvalitātes, šīs ir kritiskās, bet tās citas (arī vajadzīgās) mēs iemācīsim, ja tās pieklibo.
Tad arī skaisti parādās atlases loģika: vispirms vērtējam, vai mums ar šo cilvēku ir kopīgās vērtības (jo vērtības iemācīt / pārmācīt ir visgrūtāk). Tad skatāmies kompetences, jā, tos soft skills, – tās ir grūti ieaudzināt, bet nav neiespējami (ja cilvēks ir motivēts mainīties).
Visbeidzot, prasmes, kuras iemācīt ir tik vien, cik tiešām mācīt un mācīties. (Protams, ir ļoti labi, ja tās jau ir, bet bieži – īpaši strauji mainīgajā pasaulē – ar vakardienas prasmēm šodien jau nepietiek).
Te vietā ir tikai jautājums: vai mēs esam gatavi mācīt un vai mēs esam gatavi gaidīt, kamēr cilvēks to visu iemācīsies (vai mums ir resursi, ko ieguldīt šī cilvēka izaugsmē). Un viss.
Un, jā, ideālajā kandidātā ideāls ir viss, izņemot vienu sīku, neievērojamu niansi: visbiežāk šāds kandidāts vienkārši neeksistē.
Visbiežāk neviens nav tik labs vai tik slikts, kā šķiet. Līdzīgi, kā mācām mazu bērnu vecākiem, ka ir pilnīgi ok būt nevis ideālam vecākam, bet pietiekami labam, ir vērts iemācīties meklēt pietiekami labus darbiniekus. Ar pietiekami labu taču pietiek, vai ne?
Kas dara mani veiksmīgu
12. apr. 2024,
Nav komentāru
Morgans Hauzels grāmatā “Naudas psiholoģija. Pārlaicīgas mācības par bagātību, atkatību un laimi” raksta: “Veiksmei naudas lietās nav ciešas saiknes ar to, cik gudri jūs esat, tā daudz vairāk saistīta ar jūsu rīcību un uzvedību. Un to ir grūti iemācīt par visgudrākajiem cilvēkiem.”
Ne tikai naudas lietās veiksme nav pilnīgi atkarīga no gudrības. Ir stāsti par skolas “divnieku karaļiem”, kas vēlāk kļūst par veiksmīgiem uzņēmējiem. (Ir stāsti par gudriem, talantīgiem cilvēkiem, kurus dzīves dzirnas “samaļ”).
Ja mēģinātu saprast, kas ir veicinājis manas veiksmes un neveiksmes, tas būtu pamatīgs darbs. (Varbūt laiku pa laikam tam pieķeršos).
Un tagad par darba vidi. Palūkosimies brīdi uz tiem, kuri ir vadītāju pozīcijās. Mēs esam jau pieraduši atlasē vērtēt ne tikai diplomus un formālo darba pieredzi, bet arī kompetences (soft skills). Jo augstāk pa karjeras kāpnēm kāpj cilvēks, jo svarīgākas kļūst tieši kompetences. Un dažādos kompetenču modeļos vadītāju kompetences aprakstītas ļoti līdzīgi: līderība, motivēšana, komandas vadīšana…
Manā galvā lēnām veidojas varbūt ne gluži pavisam atšķirīgs vadītāja kompetenču modelis, bet papildu kompetences gan. To visu (vēl) neaprakstīšu, lai tas paliek tur galvā, kamēr ir gatavs formulēšanai.
Tomēr viena prasme vai kompetence, kas manāmi nošķir veiksmīgus vadītājus no viduvējiem, ir spēja palūgt un izmantot līdzcilvēku palīdzību. Palūgt tā, lai cilvēks no sirds vēlas palīdzēt. Palūgt tieši tam cilvēkam, kurš (šobrīd) ir visspējīgākais palīdzībā. Un izmantot šo palīdzību vislabākajā, visproduktīvākajā, visefektīvākajā veidā.
Kā atrast sev labu psihoterapeitu. 6.daļa: izglītība
9. apr. 2024,
Nav komentāru
(Šīs rakstu sērijas ietvaros jēdzienus “terapeits”, “psihoterapeits” un “psihologs” es lietoju kā sinonīmus – vienkāršības labad).
Šī ir sarežģīta tēma. Latvijā ir vairākas skolas, kurās apgūst psiholoģiju un psihoterapiju. Ir psihologi un ir psihoterapeiti (radniecīgas, tomēr ne pilnīgi vienādas profesijas). Psihoterapiju daži uztver kā medicīnu, daži – kā atsevišķu profesiju (bez ar iepriekšējo bāzes izglītību, pamatā psiholoģijā). Daži psihoterapeiti kaut kādā dīvainā veidā pasākuši saukties tieši par psihoterapeitiem, citiem atstājot īpatnējo psihoterapijas speciālista nosaukumu.
Varbūt kādreiz man būs pacietība dziļāk papētīt un izstāstīt visu šo jomu sazarojumus, šobrīd mēģināšu, ļoti mēģināšu runāt īsi (varbūt man sanāks).
Pagaidām tikai viena “kvalitātes pazīme”, kas patiešām ir svarīga: terapeitam ir jābūt ar kārtīgu augstāko izglītību, maģistra grādu vai ekvivalentu, no atzītas augstskolas. (Jā, klients noteikti drīkst prasīt, kur un cik daudz terapeits ir mācījies). Kāpēc tā?
Bez prasmes vest terapeitisku sarunu ir jāapgūst kaudze zināšanu, dažas no tām būs fonā, bet bez šī fona strādāt ir grūti. (Grūti būs tostarp arī klientam). Šis “fons”, piemēram, ir arī filozofija un statistika, psihometrika, zinātniskās pētniecības metodes un bioloģija (vismaz pamati). Un bez tā noteikti ir pamatīgi jāieskatās attīstības psiholoģijā, sociālajā psiholoģijā, kognitīvajā psiholoģijā, neiropsiholoģijā. (Es neesmu gan pētījusi, ko mācās mediķi).
Galīgi negribu strīdēties ar kolēģiem, tomēr sirsnīgi iesaku paturēt prātā arī sociālo psiholoģiju un organizāciju psiholoģiju. Vide, sabiedrība un darbs ir būtiska mūsu dzīves sastāvdaļa, bez vismaz pamatlikumu zināšanas būs grūti (būs grūti arī klientam).
Vēl viens “kvalitātes rādītājs” ir terapeita izaugsme. Terapeits vairāk vai mazāk mācās visu mūžu. Viņa skolotāji, studiju, izaugsmes biedri arī ir daļa no viņa komandas.
Vienlaikus gan ir tā, ka tikai psihoterapijā tikai pāris virzieni ir pārstāvēti valsts augstskolās. Pārējie mēģina kaut kā organizēties paši, es domāju / ceru, ka lielākoties ar labiem panākumiem. Neskaidro sistēmu kaut kā kompensē profesionālā biedrošanās (profesionāļu asociācijas zināmā mērā “pieskata” savus biedrus, sākot no izglītības prasību definēšanas un pārbaudes, beidzot ar sūdzību izskatīšanu par iespējamiem pārkāpumiem).
Kopumā, biežākās izglītības “kombinācijas” ir šādas: 1) maģistra grāds psiholoģijā; 2) maģistra grāds psiholoģijā vai radniecīgā sfērā + vairāku gadu psihoterapijas studijas; 3) medicīnas studijas ar specializāciju psihoterapijā.
Tātad, ko var darīt klients? Prasīt, ko terapeits ir mācījies. Prasīt, kādās profesionālajās biedrībās piedalās / sertificēts. Prasīt, vai / ko mācās tagad. Nekas no tā nevar būt noslēpums.
Kā atrast sev labu psihoterapeitu. 5.daļa: kontakts
8. apr. 2024,
Nav komentāru
(Šīs rakstu sērijas ietvaros jēdzienus “terapeits”, “psihoterapeits” un “psihologs” es lietoju kā sinonīmus – vienkāršības labad).
Iepriekš es runāju par formālām un objektīvām prasībām (pašterapija, supervīzijas). Bet viena no svarīgākajām lietām ir kontakts.
Nē, nav jābūt obligāti sajūtai, ka šim cilvēkam var stāstīt visu. Vismaz pirmajās sesijās tas būtu stipri pārspīlēti. Kā tad var atpazīt, ka šis ir īstais cilvēks? To izstāstīt ir visgrūtāk.
Man tā laikam būtu sajūta, ka mani nesteidzina, ka es drīkstu savā tempā iet dziļāk (vai seklāk) savas dzīves pārdzīvojumos. Tā būtu arī sajūta, ka pret mani izturas labestīgi. Varbūt pat ne tik ļoti līdzjūtīgi vai pārspīlēti uzmanīgi. Labestīgi, pieklājīgi, mierīgi, uzmanīgi. Un bez steigas. Tas ir mans “komplekts”.
Kolēģi: psihologi, psihoterapeiti! Būšu pateicīga par jūsu komentāriem, ieteikumiem, skaidrojumiem un mazliet arī pat kritiku.
Kā atrast sev labu psihoterapeitu. 4.daļa: supervīzija
8. apr. 2024,
Nav komentāru
(Šīs rakstu sērijas ietvaros jēdzienus “terapeits”, “psihoterapeits” un “psihologs” es lietoju kā sinonīmus – vienkāršības labad).
Es jau teicu, ka terapeiti nav ideālie bezproblēmu un superviedie cilvēki? Nu, tagad es to pateicu.
Pirmajos prakses gados supervīzija (pārraudzība) terapeitam ir obligāta. Prasības katrā apakšjomā mazliet atšķiras, taču galvenā doma joprojām ir: terapija ir komandas darbs. Un šī komanda strādā ar, iespējams, bīstamāko vielu, kas vien pasaulē eksistē. (Šī “viela” ir mūsu psihe).
Supervīzija ir atbalsts, padoms, plašāks skatījums terapeitam. To var skatīt arī kā “četru acu principa” piemērošanu terapijā. Viens cilvēks var kļūdīties. Neieraudzīt kaut ko būtisku. Kļūt pašpaļāvīgs. Supervīzijas – individuālās vai grupā – palīdz neiestigt kļūdu un vīzdegunības purvā.
Vai es, būdama kliente, drīkstu prasīt, vai mans terapeits izmanto supervīzijas? Noteikti! Vai es varu prasīt supervīzora vārdu? Hmm, manuprāt, tas nav nepieciešams, bet terapeits var atbildēt, ja vēlas. Ar kādiem jautājumiem terapeits strādā supervīzijās? Ja man prasītu to, es neatbildētu: te ir mana robeža (un mans profesionālais pienākums ir arī rādīt piemēru, kā savas robežas nosargāt). Ja klients prasītu, vai supervīzijās runāju par to, kas notiek mūsu terapijas sesijās, – jā, uz to es atbildētu, bet tālāk diskusiju neturpinātu.
Kolēģi: psihologi, psihoterapeiti! Būšu pateicīga par jūsu komentāriem, ieteikumiem, skaidrojumiem un mazliet arī pat kritiku.
Kā atrast sev labu psihoterapeitu. 3.daļa: kas vispār ir labs terapijā
2. apr. 2024,
Nav komentāru
Maza atkāpe no psihoterapeita kvalitātēm. Kāpēc vispār terapija ir vajadzīga (noderīga)?
Manā skatījumā terapija noteikti nav ārstniecība (jā, Latvijā daļa psihoterapeitu uzskata sevi par ārstiem, bet dziļāku diskusiju par to atstāšu citai reizei).
Terapija nav arī atbalsts vājajiem, kas paši netiek galā. Drīzāk gluži otrādi. Pavisam otrādi.
Tā drīzāk ir treniņzāle psihei. Nav problēmu savu psihi trenēt pašam, un lielākoties – labā vidē – mēs tiekam galā ar problēmām, ko dzīve piegādā. Laba vide noteikti nozīmē to, ka mums ir atbalsts: cilvēks nav vientuļā sala okeānā. Mūsu ģimene, skolotāji, draugi, mentori, kaimiņi, kolēģi var mūs atbalstīt, mācīt, dziedēt mūsu sāpes. Lai esam veseli, mums nevajag obligāti “ideālu” vidi bez jebkādām problēmām. Mums vajag, lai mums ir atbalsts. Tad, kad tas vajadzīgs, tāds, kāds tas vajadzīgs.
Bieži tomēr izrādās, ka mēs īsti neieraugām otra cilvēka vajadzības un nemākam palīdzēt labi / vislabākajā veidā. Bieži līdz pieaugušo vecumam mēs esam savākuši pietiekami daudz savainojumu un vecu sāpju… teiksim tā, ja ar līdzīgiem fiziskiem savainojumiem mēģinātu sadzīvot, gluži ticams, ka tomēr meklētu fizioterapeita, trenera, rehabilitologa palīdzību.
Otra lieta – un tā ir tā, kas man dod paļāvību, ka mākslīgais intelekts terapeitu neaizvietos. Terapijā mēs saņemam to, ko nespējam dot paši sev. Atgriezenisko saiti. Cieņu. Līdzjūtību. Būšanu blakus un ļaušanu mums būt precīzi tādiem, kādi esam šobrīd un šeit. Tās ir lielas lietas.
Mēs saņemam arī otra cilvēka apstiprinājumu tam, ka kopumā esam ok. Par spīti tam, ko / ka savā dzīvē esam savārījuši, esam pelnījuši būt cienījami. Esam pelnījuši būt uzklausīti, esam pelnījuši līdzjūtību, cieņu, vietu šajā dzīvē, šajā sabiedrībā.
Protams, arī vēl citas lietas, ko spēj dot cilvēks, bet nespēj, piemēram, pašizaugsmes grāmata, mēs saņemam terapijā.
Tas viss nenozīmē, ka visiem tūlīt pa galvu, pa kaklu jāmetas terapijā dziedēt vecas traumas. Tikai varbūt nevajag ievilkt līdz brīdim, kad šīs traumas kļūst ļoti sāpīgas. (Ne tikai pašam sev, arī citiem.)
Un vēl: terapijā ne gluži vienmēr jārokas vecās sāpēs. Ir pilnīgi ok terapiju (psiholoģisko konsultēšanu, koučingu – tie ir līdzīgi jēdzieni, vismaz ja jūsu priekšā ir diplomēts psihologs / psihoterapeits) izmantot kā nākotnes mērķu sasniegšanas metodi.
Kolēģi: psihologi, psihoterapeiti! Būšu pateicīga par jūsu komentāriem, ieteikumiem, skaidrojumiem un mazliet arī pat kritiku.
Kā atrast sev labu psihoterapeitu. 2.daļa: pašterapija
26. mar. 2024,
Nav komentāru
Tātad, terapeits strādā komandā. (Šīs rakstu sērijas ietvaros jēdzienus “terapeits”, “psihoterapeits” un “psihologs” es lietoju kā sinonīmus – vienkāršības labad).
Viens no būtiskākajiem “komandas biedriem” ir paša terapeita terapeits. (Jā, terapeits var būt pabeidzis savu terapiju vai būt pauzē, bet viņš nevar būt bez praktiskas pieredzes terapijas klienta statusā). Kāpēc tā?
Terapijas svarīgākais instruments ir terapeita psihe. (Tā nav mana doma, esmu to lasījusi pirms vairākiem gadiem, vienlaikus gan pati tai piekrītu, gan redzēju piekrišanu no vairākiem kolēģiem).
Ko tas nozīmē? Vienkāršu lietu. Terapeita paša pieredzei terapijā – klienta krēslā – jābūt ievērojamai.
Kāpēc terapeitam ir vajadzīga terapija? Visvienkāršākais skaidrojums: savs darba instruments ir jātur kārtībā. Vēl viens diezgan populārs viedoklis ir: terapeits nespēšot palīdzēs klientam tajās problēmās, ar kurām pats nav ticis galā. Nezinu, vai gluži spēju piekrist šai domai: tā tiecas ideālu terapeitu “zīmēt” kā debešķīgu bezproblēmu būtni. Taču ir skaidrs: ja terapeits pats nav gatavs dziļi ieskatīties savas izaicinājumos, viņš jutīsies nekomfortabli, ja par ko līdzīgu runā klients. Īsāk: mums visiem ir sava ēna. Labs terapeits ir tas, kas savu ēnu ir iepazinis un ar to sadraudzējies.
“Vai es kā klients drīkstu vaicāt par sava terapeita pieredzi terapijā?” Jā, Tu drīksti. Vismaz formālu informāciju – cik gadus (un terapeita gadījumā tiem IR jābūt gadiem), kādā virziena terapijā, vai terapiju turpina arī šobrīd, – to visu var prasīt. Ja terapeits negrib atbildēt, tā ir viņa darīšana, kā pamatot atteikumu, un cik pārliecinošs tas izklausīsies klientam.
(Jā, terapeits var neatklāt šo informāciju. Svarīgs ir pamatojums. Arī tēma)
Ja klients prasa, vai terapeits ir guvis pietiekamu pieredzi pašterapijā, tas ir veids, kā klients parūpējas par savām interesēm.
Ja klients prasa, ar kādiem jautājumiem pats terapeits strādāja savā terapijā, tas ir ārpus klienta interesēm un pārvēršas par ziņkāri.
Kolēģi: psihologi, psihoterapeiti! Būšu pateicīga par jūsu komentāriem, ieteikumiem, skaidrojumiem un mazliet arī pat kritiku.
Kā atrast sev labu psihoterapeitu. 1. daļa: komanda
26. mar. 2024,
Nav komentāru
Godīgi sakot, šo man ir mazliet pat bail rakstīt. Un vēl: vienā rakstā es to nevaru satilpināt. Šī ir pirmā daļa.
Gribu īsi un skaidri izstāstīt, kā meklēt sev psihoterapeitu / psihologu (šoreiz lietošu šos terminus kā sinonīmus). Parādīt, kas ir terapeita “kvalitātes pazīmes”. Protams, te ir liels risks kaut ko palaist garām, kādu aizvainot, pārspīlēt kāda faktora nozīmi. Tas ir mans skatījums, mana pieredze, tikai un vienīgi mans viedoklis.
Sākšu ar kaut ko vienkāršu.
Terapeita darbs ir komandas darbs.
Jā, kabinetā mēs visbiežāk esam viens pret viens. Bet aiz terapeita – nemanāmi – stāv viņa komanda. Katram tā ir sava, tomēr tajā noteikti jābūt vismaz vēl kādam kolēģim. Patiesībā šajā komandā ir visi terapeita skolotāji – tie, kas ir audzējuši viņa profesionālo varēšanu. Komandā, iespējams, ir viņa draugi un tuvākie kolēģi (nē, terapeits nepārrunā klientu stāstīto ar draugiem, bet šīs draudzības viņu stiprina arī profesionālajā ceļā). Komandā ir paša terapeita terapeits un arī viņa supervizors vai supervizori (Latvijā lieto jēdzienu “pārraugs”, kas, manuprāt, ir viens no neveiksmīgākajiem “supervizora” būtības pārlikumiem). Tie ir arī tie pētnieki, zinātnieki, domātāji, kas ir likuši pamatu terapeita pieejai, zināšanām, prasmēm.
Daļēji, protams, komandas apjoms skaidro arī to, kāpēc terapija mēdz būt tik traki dārga.
Kolēģi: psihologi, psihoterapeiti! Būšu pateicīga par jūsu komentāriem, ieteikumiem, skaidrojumiem un mazliet arī pat kritiku.
Kāpēc mācīties stresa vadību
20. mar. 2024,
Nav komentāru
Kādēļ lai būtu jāmācās kaut kas tik īpatnējs kā stresa vadība?
Var nemācīties, nepraktizēt un taču dzīvot savā stresā, bailēs un satraukumā, trauksmē, nemierā. Lūk!
Kopš iesāku savu praksi, teju ikdienā pati to praktizēju, dažkārt pavisam kaut ko īsu (divminūšu metodes).
Šķiet, efekts “uzkrājas”: varu arī izlaist dienu, divas, pat nedēļu. Bet mieriņš paliek. (Nē, es neesmu kļuvusi nedz par bezjūtīgu būtni, nedz par apgarotu guru, bet satraukums, kad atnāk, ir izturams. Tas ir drīzāk tāds satraukums, kas motivē un kustina uz priekšu, nevis tāds, kas nobloķē).
Kāpēc es piedāvāju stresa vadību mācīties individuāli? Atkāpjoties soli atpakaļ: man patīk, kad klients saka, ka nav mājās pildījis uzdotos uzdevumus. Ahā, sarežģīts klients! Meklēsim tālāk, kas derēs tieši tev un tieši šobrīd.
Es mācu stresa vadību individuāli tāpēc, ka iemācīties prasmi ir vienkārša lieta. Bet vienkāršs nav kaut kas cits.
Daudz grūtāk ir prasmi padarīt par ieradumu. Daudz grūtāk ir jaunu uzvedību iemiesot vidē, kura nav mainījusies. Un ar to arī tieši mēs strādājam: kā lai iedzīvina stresa vadību tieši tavā dzīvē, kur ir tavs laiks, vieta, uzmanība. Viss sanāk jau ar pirmo reizi, hops, un pasaule kļuvusi par vienu cilvēku mierīgāka? Burvīgi! Nē, nesanāk, nē, pietrūkst laika, aizmirstas, negribas, neder? Meklēsim tālāk.
Kā Tu noteikti jau saprati, šis ir reklāmas ieraksts. 😊
Lomas ir jāmaina
14. mar. 2024,
Nav komentāru
Katras attiecības ar laiku tiecas “iegulties” noteiktās lomās. Nu, piemēram. Mamma ir tā, kas iet uz vecāku sapulcēm, bet tētis ved bērnus uz baseinu. Mamma plāno brīvdienu izklaides, bet tētis pārbauda mājas darbus.
Draugu attiecībās arī mēdzam pierast pie paredzamības (tā ir ērti). Ja dodamies laivu braucienā, tad ir skaidrs, kurš pārzina upi, bet kurš māk uztaisīt visgaršīgākās sviestmaizes. (Te ir vēl, protams, vismaz 528 citi piemēri).
Ar lomām apaugam arī darba vidē. Mēdzu jokot (katrā jokā ir daļa joka!), ka ilgstoši strādājoši darbinieki vairs nestrādā par grāmatvežiem, juristiem, noliktavu vadītājiem vai sekretāriem. Nop, bieži ir tā: “Silva šo zinās”, “Mārtiņš vienmēr māk atbildēt uz šādiem jautājumiem”, “Ja vajag kādu apsveikumu vai dāvanu, tad Liene vislabāk tiek galā”, “Mēs vienojāmies, ka nepatīkamākos klientus sūtam pie Jēkaba, viņš kaut kā vienmēr ļoti mierīgi tiek galā”. Tāpēc es sāku: viņa šeit strādā par Silvu.
Dažās reizes es arī jutu, ka sāku strādāt par Līnu.
Tas nav nekas traks, tas patiesībā ir viens no veidiem, kā cilvēki piedzīvo meistarību (viens no spēcīgākajiem motivatoriem, ja nu kas). Un mūsu kolēģi: drošību, paļaušanos un paredzamību.
Bet te ir divas bēdas. Viens cilvēks var nogurt no lomas. Izdegt. Tā ir viena bēda. Otra: kāds pēc šīs lomas var ļoti ilgoties (bet vieta tak aizņemta).
Lomas izaicināt, eksperimentēt, kaut ko mainīt: manā pieredzē šis ir satraukuma (un konfliktu) pilns ceļš uz… kaut ko labu. Bieži, pat ļoti bieži uz kaut ko labu. Galu galā, tētis noteikti izplānos citādākas brīvdienas, bet vai sliktākas? Ja Silva kādu reizi pastrādās par Mārtiņu, varbūt notiks kaut kas gluži negaidīts, un varbūt šis negaidīts būs jauna izaugsmes posma sākums.
Kam vajag stresa vadību?
13. mar. 2024,
Nav komentāru
72 stundu soma ir svarīga. Ļoti. Bet stresa vadības prasmes krīzes brīdī varētu būt pat vēl svarīgākas.
Protams, tās ir svarīgas arī citkārt. Uzstājoties uz skatuves, strādājot toksiskā vidē, gatavojoties precēties, apmaldoties mežā vai mēģinot no rīta paspēt uz darbu, vienlaikus aizvedot bērnus uz skolu un bērnudārzu. Stresa vadības prasmes noteikti vajadzīgas, braucot pa Latvijas ceļiem. Tās ir svarīgas, klausoties ziņas. Un dažkārt arī pavisam vienkāršās ikdienas norisēs: iepērkoties, kārtojot māju vai meklējot brīvu vietu piepildītā stāvvietā.
Ne visas stresa vadības metodes der pilnīgi visiem. (Tieši tāpēc es joprojām piedāvāju mācīties to individuāli: tas lielākais āķis ir refleksija par savu pieredzi. Tur nāk palīgā spēja uzdot āķīgus, precīzus, kaitinošus un brīžiem pilnīgi stulbus jautājumus).
Tomēr pirms šī īsā raksta iemetu aci arī scholar.google (daru to regulāri). Tā ir pētījumu megakrātuve. Pētījumi par stresa vadības tehnikām, to efektivitāti: lielākoties iepriecinoši. Lielākoties cerīgi.
Un katram ir iespēja atrast ko savu, lai baudīt (mazliet) lielāku mieru gan satraukumā, gan krīzes brīdī, gan ikdienā.
Tu esi ceļa vidū
12. mar. 2024,
Nav komentāru
Strādājot ar pārmaiņām, redzu to arvien vairāk: cik ļoti nozīmīgs ir stāsts, ko paši sev stāstām. Stāsts par sevi. Stāsts, kurā aprakstām sevi un savu pārmaiņu ceļu.
Ja pārmaiņas izdevās viegli un ātri – brīnišķīgi. Īss stāsts ar laimīgām beigām.
Tomēr bieži (gandrīz vienmēr?) pārmaiņas ir ilgas, mokošas, teju nebeidzamā gaitā tās “iet pa riņķi”.
Nu, piemēram. Sākam vingrot un pametam. Zaudējam svaru un atkal to atgūstam. Piekto reizi atsākam mācīties spāņu valodu (vai franču, vai itāļu).
Iekrājam naudu, bet pēkšņi to iztērējam pa nullēm. Kļūstam uzmanīgāki vecāki uz vienu nedēļu, bet nākamajā visa ģimene atkal pavada vakarus, katrs ieurbies savā telefonā.
Kāds ir biežākais šādu pārmaiņu stāsts? “Es vienmēr lietas pametu pusceļā”. “Lai kā es mēģinātu, man nesanāk.” “Man pietrūkst pacietības / apņēmības / gribasspēka / pastāvības.” “Es iesāku n-tās reizes, bet tālāk par sākumu netieku.” “Ai, es laikam vienkārši neesmu tāds cilvēks!”
Piedāvāju ķerties pie pārfrāzēšanas mākslas. Tā var atjaunot dzīvesspēku un dzīvesprieku.
Lielākais pārfrāzēšanas triks ilgstošā pārmaiņu ceļā ir teikt: “Es esmu ceļa vidū. Jā, mans ceļš ir garš, ļoti līkumots, brīžiem “divi soļi uz priekšu, trīs atpakaļ”, bet es eju šo ceļu. Es esmu ceļa vidū.”
Ja vien šīs pārmaiņas tev vispār ir svarīgas: tu esi ceļa vidū.
Kā ir ar mani? Jā, es arī esmu bijusi slaidāka, un šobrīd (uz laiku) tāda neesmu. Esmu pakāpusies nost no regulārās vingrošanas un veselīgas ēšanas taciņas (man bija jāizmet līkums), esmu atpakaļ uz šīs takas. Grāmatu lasīšanas takā bija gara atpūtas pauze. Šobrīd šajā takā jau skan daži soļi (grāmata, kas vakar tik iesākta, šodien jau pusē).
Tā nu es eju vairākas takas, ar līkumiem, pauzēm, diviem soļiem uz priekšu, un veseliem četriem atpakaļ. Bet tad varbūt pieciem uz priekšu. Es esmu ceļa vidū. Savu ceļu, tādu greizu, brīžiem slidenu, līkumotu, es mīlu un cienu.
Bet tagad mani sauc Duolingo. Esmu atgriezusies uz franču valodas taciņas (jau teju pirms 600 dienām) un cītīgi krāju tās dienas klāt.
Kā teikt uzslavas
11. mar. 2024,
Nav komentāru
Atgriezeniskajā saitē mums jābūt būt konkrētam, mērķtiecīgam, nevispārināt. Uzslavas jāsaka publiski, bet kritika – zem četrām acīm. Un ar to pietiek, vai ne?
Un tomēr tas nav tik vienkārši, kā izskatās. (Diemžēl nekas nav tik vienkārši, kā izskatās). Te tikai pāris manu pārdomu momenti.
Piemēram, liela māksla ir pateikt publisku uzslavu tā, lai tā sniedz tikai labumu (un nekaitē!).
Pirmais, teju acīmredzamais apsvērums: ja viens kolēģis dabū komplimentus regulāri, bet otrs reti/nekad, nav labi. Nu taču nav labi! Klāt ir vilšanās, dusmas, konkurence, skaudība. Ko darīt? Varētu sekot līdzi tam, lai komplimentus cilvēki saņem līdzvērtīgi. Bet izmocīts/mākslīgs kompliments lielākoties pēc tāda arī izskatīsies.
Vēl: ja liekam komplimentā “vienmēr” vai ko līdzīgu (“Es vienmēr varu paļauties uz tavu palīdzību / atsaucību / kompetenci”, tas, kura darba sniegums nav vienmēr spīdošs, var justies atstumts: viņš šādu komplimentu nesaņems nekad, viņam šis ikreiz ir jauns sods par to reizi, kad viņš pievīla, neatsaucās, neizdarīja. Ko darīt?
Ko darīt ar to visu? Nē, es nedomāju, ka mums jāpārstāj izteikt komplimentus, jā, arī publiskus. Bet ir jāpatur kaut kur prāta maliņā, ka katrs arī labs nodoms var novest pie slikta rezultāta. Ja gadījās kādu aizvainot, sāpināt, atstumt, viscilvēciskākais un arī visprātīgākais ir būt gatavam atvainoties. Pamanīt to. Un tad atvainoties. Katru neveiksmi, katru kļūdu var izmantot, lai mācītos, lai augtu pieņemšanā: pasaule ir daudz, daudz, daudz sarežģītāka un neparedzamāka nekā mēs ikdienā spējam ieraudzīt.
Nekas nav tik vienkārši, kā izskatās. Dažkārt gan viss ir vēl daudz vienkāršāk.
Kā ar to jaungada apņemšanos?
7. mar. 2024,
Nav komentāru
Jaungada apņemšanos piepilda aptuveni tikai katrs desmitais (izpētīju to, kad vadīju Jaungada apņemšanās ciklu). Protams, katrs desmitais no tiem, kas kaut ko apņēmās.
Jaungada svinības nu labu laiku ir galā. Kā ar gada plāniem?
Kad Tev var palīdzēt šogad dzīvot mazliet laimīgāk? Vai mazliet produktīvāk. Vai ar lielāku gandarījuma sajūtu.
Kas Tev var palīdzēt? Vai Tu šo palīdzību izmanto?
Ko darīt ar emocijām?
5. mar. 2024,
Nav komentāru
“Labās” emocijas ir labas, tās mums patīk.
Ar “sliktajām” mēs kaut kā iemācāmies “tikt galā”.
Kā būtu, ja visas emocijas mēs vienkārši izmantotu savā labā? Aukstasinīgi izmantotu savā labā (lai nu kā tā aukstasinība vispār spēj sadzīvot ar jūtu pasauli)?
Vai mēs varam emocijas izmantot kā motivāciju? Kā motivāciju izdarīt ko labu?
Motivācijai noder arī skaudība, dusmas vai bezpalīdzība, izmisums, naids vai drausmīgs niknums, arī aizvainojums, bailes arī, samulsums.
Jūtas var iemācīt mums paveikt ko labu. Tās var motivēt augt. Tās arī motivē audzēt sevī mieru.
Mieru var audzēt arī caur samierināšanos: visu mēs nevaram panākt, visu mēs nevaram izdarīt. Mēs varam tad šīs jūtas izsāpēt, mēs varam tās izsērot. Un šajā piedzīvojumā atrast mieru mēs varam. Tas ir iespējams. (Īpaši, ja kāds mums ir blakus, kāds mierīgi, laipni un labestīgi ir mums blakus un palīdz iet uz priekšu.)
Katrs notikums un katra emocija var mūs motivēt, arī motivēt augt savā veiksmē vai augt savā mierā.
Vēl viena jaungada apņemšanās
29. feb. 2024,
Nav komentāru
Lai gan jaungada apņemšanās piepilda teju ne katrs (aptuveni katrs desmitais, ja tā godīgi ņemam), tomēr pētījumi “svaigā starta” efektu atzīst par palīdzošu.
1.janvāris prom, bet vēl vienu svaigu startu var piedzīvot līdz ar pavasara sākumu (un tur pat ir vairāki datumi: 1.marts vai astronomiskais pavasaris, vai varbūt Lieldienas). Atplaukst daba, atplaukstam mēs paši. Varbūt kļūst vieglāk arī sasniegt mērķus. Kā ir?
Statuss kā vides sastāvdaļa
27. feb. 2024,
Nav komentāru
Vide veido mūsu uzvedību daudz vairāk nekā mēs parasti iedomājamies (vēl neesmu nogurusi to atkārtot). Mūsu uzvedību veido ne tikai tas, kas mums prātā un sirdī, bet arī viss, kas ir ārpus mums pašiem: grupa un tās procesi, dizains un arhitektūra, iekārtojums, drēbes, attiecības, ergonomika galu galā. Viss, ko mēs redzam, jūtam, zinām, piedzīvojam.
Kaut kas videi piederošs ir arī statuss konkrētās attiecībās. Statuss veido gaidas, pienākumus un uzvedības modeli. (Arī visas manas ne gluži veiksmīgās sadarbības lielākā vai mazākā mērā bija saistītas ar neskaidru, neizrunātu statusu un līdz ar to arī neskaidrām gaidām – jā, mana kļūda!)
Statuss veido skaidrību un vietu attiecībās vai grupā. Tātad, kaut kas, kas ir noformulēts vārdos, un kas apzīmē tavu lomu šajā komandā, šajās attiecībās. Protams, vai nu uzreiz vai arī pie neskaidrībām ir vērts saprast, vai visi dalībnieki līdzīgi saprot konkrēto vārdu saturu. “Ko nozīmē tas, ka šajā komandā esmu eksperts?” “Ko nozīmē tas, ka tagad esmu krustmāte?” “Ko īsti dara asistents?”
Kā var izmantot statusu pārmaiņās? Statusa noformulēšana var palīdzēt to vidi, kas pārmaiņām palīdz. “Es esmu cilvēks, kas sporto un iedvesmo sportot visu ģimeni”. Vai varbūt “es esmu šīs nūjošanas grupas dalībnieks”.
Noformulē savu jauno statusu un noformulē, ko šis statuss nozīmē, kādu uzvedības modeli paredz, kā tas tev palīdz.
Jau pusmūžā vēlreiz būdama studenta statusā, es dažkārt pa jokam mēdzu izteikt: “Mēs esam studenti. Jūs nevarat no mums gaidīt, ka mēs vienmēr uzturamies kā paraugpilsoņi, jo studenta statuss uzliek savu uzvedības modeli: darīt lietas pēdējā brīdī, šad un tad varbūt pat pamānīties…” (Jā, es zinu, ka ir paraugstudenti, uz kuriem šī uzvedība neattiecas).
Jokus pie malas: pamēģini. To taču var darīt kā eksperimentu. “Šodien es esmu …” Un ir vērts apdomāt, izteikt vārdos savu pieredzi ar dažādiem statusiem. Šajā darbā, piemēram, tu esi vadītājs. Vai tava uzvedība atbilst šim statusam? Kas to apliecina? Kas pietrūkst?
Saliedēta komanda
26. feb. 2024,
Nav komentāru
Laivu brauciens, sporta spēles, izlaušanās istabas, tusiņi un pasākumi. Vairo saliedētību. Vairo saliedētību?
Pavisam skaidra ir viena lieta: tu nevari veidot saliedētību atrauti no darba vides (tu nevari veidot nevienu darba procesu atrauti no darba vides). Jā, laivu brauciens var palīdzēt (vai kaitēt), bet tas neatceļ vajadzību strādāt pie tava mērķa, tava procesa arī darba vidē.
Bet tagad ir cita lieta. Ir cilvēki, kam šie pasākumi (parasti) patīk, ir tādi, kam riebjas. Ir tie, kas pa vidu: šoreiz jā, citkārt nē. Ir kāds, kas atbalsta vienu aktivitāti, bet nav pierunājams citai.
Visneprātīgākais ir censties tomēr piespiest piedalīties. (Visneprātīgākais tādā ziņā, ka tas ir viskaitējošākais mērķim, ja mērķis ir saliedētība. Ja mērķis ir redzēt, ka visi paklausīgi dara, ko viņiem liek…, bet tā nav šodienas tēma).
Cilvēks var negribēt, nevarēt, nespēt. Iespējams, (tieši / tikai) šajā komandā viņš ir atturīgā lomā. Jā, grupas procesi arī ir milzīga tēma, kas jāņem vērā. Bet šoreiz nav stāsts arī par to.
Šoreiz ir stāsts par to, ka saliedētība sākas ar cieņu. Patiesu cieņu pret cilvēka personību, situāciju, vērtībām, pārliecībām un pateikto “nē”. Tur, kur nav šīs cieņas… var braukt ar laivām kaut visu gadu.
Te šodienas stāsts arī beidzas.
Lielākais izaicinājums
22. feb. 2024,
Nav komentāru
Kad dibināju savu praksi, (vairāk vai mazāk) apzinājos priekšā stāvošās grūtības. Protams, nauda, nauda, nauda. Kā nopelnīt naudu, kā ieguldīt naudu, kā saglabāt mazumiņu naudas nākamās dienas vajadzībām. Tad viss pārējais. Nodokļi, mājaslapa, atpazīstamība, darba un atpūtas līdzsvars, pastāvīga mācīšana, reklāma, pārdošana. Uff! Kur vispār tur paliek laiku darīt savu īsto darbu?!?
Ā, un vēl vajadzīgs ērts krēsls, kāds nebūt galds ar’ nenāks par sliktu.
Un tomēr lielākais pārsteigums ir cilvēki. Tā ir tā burvība un tā nelaime: vēl un vēl iepazīt cilvēkus visās viņu izpausmēs.
Ko dara cilvēki (saskaroties ar manu praksi)? Burvīgas lietas: atbalsta, palīdz, iedrošina, nopērk kādu pakalpojumu, iesaka citiem. Un arī ne-burvīgas lietas.
Viņi uzraksta žultainu komentāru (izlasot tikai raksta virsrakstu) un pavairo savu žulti vēl un vēl. Viņi piesakās uz semināru, bet uz to neierodas un nesamaksā rēķinu. Ierodas un apsola rēķinu. Un nesamaksā. Viņi neatbild uz zvaniem un e-pastiem: vai tā būtu “aukstā pārdošana” vai draudzīgs piedāvājums padzert kafiju. Citi raksta iepazīšanās piedāvājumus (nē, ne profesionālajai sadarbībai). Vēl dažs apsola palīdzēt. Bet aizmirst par to.
Un tad – tie paši vai citi – cilvēki bez pamudinājuma un atlīdzības vienkārši un mierīgi padod ziņu tālāk par to, ka, re, te foršs cilvēks ar savām foršajām tēmām. Viņi uzraksta labas atsauksmes un kādu prasmīgi, diplomātiski izteiktu pamudinājumu kaut ko pamainīt uz labu. Viņi pēkšņi atceras kādu pirms 15 gadiem no manis saņemtu laipnību un steidzas palīgā tagad divtik un trīstik. Viņi mudina meklēt jaunas tēmas, viņi smaida par taviem ierakstiem vai rūpīgi aizdomājas, raksta dziļus, apdomas pilnus komentārus. Viņi vienkārši samaksā rēķinu, teju tiklīdz to saņem. Viņi laikus pieslēdzas tavam vebināram un tā beigās čatā ieraksta vienkāršu un sirsnīgu “paldies!”. Un pēc brīža piesaka nākamo tēmu, kas interesē. Viņi apsola palīdzēt un izpilda solījumu.
Laiku pa laikam gadījumi no tās nejaukās kategorijas mudina nolaist rokas (sak’, ak, kam tam viss vajadzīgs). Bet tā otrā kategorija sajūsmina, iedvesmo un dažkārt arī stutē.
Un, kā es atklāju, lielākais izaicinājums, lielākā mācība (kuru vēl neesmu apguvusi, vēl mācos) ir uzticēties cilvēkiem pietiekami. Nesabrukt, nekļūt ciniskai pie neveiksmēm, saņemot žulti.
Bet arī neaizlidot gaisā (“trīs metrus virs zemes”): palikt kaut kur tepat pie zemes, arī esot sajūsmā un iedvesmā. Izaicinājums un mācība ir uzticēties arī sev. Uzticēties tam, ka daru labu lietu. Uzticēties tiem, kam vajag to, ko daru. Uzticēties arī tiem, kas spļauj ļaunu – tie nedara to, lai kādu salauztu (laikam), un arī laikam gan nesalauzīs.
Man ir pārliecība: ikvienam no mums ir teju nepieciešamas trīs darba pieredzes. Ja katrs no mums iegūtu pieredzi 1) klientu apkalpošanā, 2) valsts pārvaldē un 3) savā biznesā (nu kaut vai adot zeķes gadatirgiem), mēs iemācītos būs laipnāki, atbalstošāki un viedāki. Dzīves laikā izgāju cauri šīm pieredzēm: jā, tās ir vērtīgas arī tāpēc, ka māca dažādi redzēt, dažādi domāt un dažādi uzticēties.
Kādu darbinieku mēs meklējam šodien
19. feb. 2024,
Nav komentāru
Meklēt jaunu darbinieku taču ir vienkārši. Paskatāmies amata aprakstu, iztēlojamies, kādas varētu būt prasības, un aiziet!
Vai varbūt arī nē.
Man šķiet, par maz runā par to, ka vienā un tajā pašā amatā dažādos laikos vajag dažādus cilvēkus. Dažādi cilvēki prot / spēj dažādas lietas.
Viena lieta ir, piemēram, ieviest jaunus procesus, atklāt jaunus biznesa virzienus, izveikt pārmaiņu vadību tā, lai neiedzītu stresā un neaizbaidītu savus labākos darbiniekus. Pavisam kas cits ir radīt jaunām lietām “administratīvu apvalku” (to dažkārt mēdz saukt arī par administratīvo šņagu): uzrakstīt visas tās instrukcijas, vadlīnijas, procesu aprakstus, rīkojumus un līgumus. Varbūt kādā brīdī visi procesi ir skaidri un paredzami, atliek kuģot mierīgos ūdeņos, laiku pa laikam pārbaudot virzienu. Vēl cita lieta ir iziet cauri pamatīgai krīzei.
Dažādos laikos vienā un tajā pašā amatā ir vajadzīgi dažādi cilvēki. Atlasē to ir īpaši izdevīgi apzināties, ja definē, kur šobrīd esam, vai mums vajag administratoru vai pārmaiņu vadītāju, vai vajag kādu, kurš ir spējīgs rīkoties ātri un izlēmīgi, vai tādu, kurš septiņas reizes mērīs, pirms griezt.
Bet viens un tas pats cilvēks taču arī iet cauri dažādiem uzņēmuma dzīves posmiem. Un te nāk brīnišķīga darba intervijas tēma: par pielāgošanos. Par to, kā cilvēks ir gājis cauri mainīgām dzīves situācijām, kādas stratēģijas ir izmantojis saprašanai, kas notiek un kā tikt ar to galā. Lai redzētu, kā cilvēks ir mainījis savu skatījumu un savu rīcību.
Skrupulozi izrunājot šo tēmu, būs skaidrs, vai mums priekšā ir cilvēks, kas ne tikai mums ir vajadzīgs šodien, bet arī tāds, kāds būs vajadzīgs rīt.