Kā augt un izaugt
13. jūnijs, 2025 pl. 8:45,
Nav komentāru
Bija vēl tāds gadījums. Uznāca laiks, kad man nācās mācīties daudz un steidzami. Nu tā, līdz niknumam. Es pierakstu visu kladītē, vakaros pārskatu, citreiz arī vēl nākamajā rītā.
Bet galvā putra. Un niknums uz sevi. Tomēr niknuma vietā pēkšņi tāds kā kauns. Ne par to, ka netieku galā. Par to, ka aizmirsu pamatu pamatus.
Žanam Piažē, ģeniālam 20. gadsimta psihologam, pieder doma par tuvāko attīstības zonu. Patiesā izaugsme notiek tuvākajā attīstības zonā. Jā, tā nav komforta zona. No komforta jāiziet laukā, bet tikai solīti. Tuvu komfortam: tuvākajā attīstības zonā.
Man patīk mācīties! Patiešām! Brīžiem tas grūti padodas: tūlīt atzīšos arī, kāpēc.
Katru jaunu informāciju man vajag “sakošļāt” vismaz trīs reizes. Goda vārds, es grāmatas lasu trīs reizes (un izkonspektēju to, kas uzrunā). Profesionālo vajadzību tekstiem un ziņām es apzināti ieplānoju trīs mācīšanās reizes. Tātad, pa īstam es izaugu jaunajā zināšanā tad, kad tā zināšana jau ir atpazīstama jeb – tuvu komfortam. (Priecājos par tiem, kam pietiek ar divām reizēm, un otrajā reize jau ir komforts. Priecājos, bet nespēju šādi, man VAJAG trīs).
Komfortam jābūt tepat, viegli atkal sasniedzamam, pieejamam un izmantojamam, tiklīdz to vajag! Nevis iegāzt cilvēku neizsmeļamā jauno zināšanu bezdibenī, bet ļaut palikt tepat blakus. Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ: tas varētu būt visātrākais no ātrumiem.
Tā ir labā vai sliktā ziņa?
Es gadu gadiem esmu pati sevi mocījusi ar mēģinājumu saprast: ja darba devējs sūta darbinieku mācīties, kā var zināt, ka nauda par mācībām nav tērēta veltīgi.
Tagad zinu vienu no atbildēm: ja darbinieks varēja iziet no komforta zonas, bet palikt tuvākās attīstības zonā, cerības ir gana augstas.