Kāpēc mums nepatīk kritika?
29. aug. 2025,
Nav komentāru
Kāpēc mums nepatīk kritika?
Viens no iemesliem: ja kritika nāk nelaikā (vai neprasmīgi), tā sāpīgi piespiež pie zemes. (Jā, ir arī citi iemesli: tā aizvaino, atsvešina, likt šaubīties par sevi, un sarakstu var turpināt).
Ko nozīmē nelaikā vai neprasmīgi? Pēc būtības jebkura kritika spēj mums palīdzēt pilnveidoties. Augt. Attīstīties.
Ikvienam būtu noderīgi mācēt (vai mācīties) no katras kritikas sev izvilkt maksimālu labumu.
Ar otra cilvēka acīm mēs (skaidrāk) ieraugām to, ko paši varbūt nemaz redzēt nespējam. Bet ko mēs redzam, to mēs spējam mainīt.
Izņemot, ja kritika nepalīdz. Ja tā ir tik apjomīga, tik spēcīga, ka mēs sevī neredzam ne mazāko resursu kaut ko labot.
Mēs vienkārši saņemam ziņu: esam nepareizi. Mums ir nodota ziņu, bet nav iedoti resursi. Un tā arī paliekam ar šo saņemto ziņu.
Kopernika efekts
26. aug. 2025,
Nav komentāru
Kopernika efektu rada tāds notikums (atklājums), kas liek pilnībā mainīt viedokli vai domāšanas paradigmu. (Nevis Saule griežas ar Zemi, bet Zeme apkārt Saulei).
Un, nupat, mazliet iegrimstot pozitīvajā psiholoģijā, vēlreiz pārliecinājos: nevis veiksme vairo pozitīvu uztveri, bet otrādi.
Loģika (dīvaini, bet tomēr) ir šāda: ja esi pozitīvs – esi veiksmīgs. (Turpināšu lasīt un pētīt).
Man šis atklājums radīja Kopernika efektu. Lai gan… hmm. Es taču jau sen esmu dzirdējusi šo domu: ir vērts pieņemt darbā laimīgus cilvēkus. Jo nevis cilvēks kļūst laimīgs, jo viņam ir labs darbs, bet otrādi. Vispirms viņš ir laimīgs. Tad arī darbs kļūst labs (tomēr ar izņēmumiem: dedzinošā vide izdedzinās arī laimīgo).
Ko tas man māca: protams, parūpēties par sevi, neaizmirst arī par līdzcilvēkiem. Būvēt laimīgu vidi. Vidi, kurā ir viegli būt laimīgam.
Bet kā? Ok, viens no paņēmieniem, ko izmēģinu arvien un arvien no jauna, ir pieņemšana. Pieņemt visu, kas nāk, kā kaut ko tādu, kas var dot ko vērtīgu. Pieņemt bez cīņas, bet ar iespēju meklēšanu. (Jā, dažkārt vienīgā iespēja, kas nāk no konkrētās situācijas, ir iespēja iemācīties ļoti precīzi, ka šī ir tā lieta, kas man tiešām neder).
Kā man iet šajā pieņemšanas ceļā? Hmm… (mazliet nosarkstu). Deviņos gadījumos no 10 es izgāžos. Bet, šķiet, agrāk tie bija 19 gadījumi no 20. Vai 99 no 100.
Kā mācīties no kļūdām?
21. aug. 2025,
Nav komentāru
Kā vēl mācīties no kļūdām? (Īpaši, ja tādu lielu, acīmredzamu kļūdu tev pēdējā laikā nemaz nav).
Ir viena laba metode. Laiku pa laikam uzdot sev vienkāršu jautājumu. “Ko es varēju darīt citādi un kā (vai) tas mainītu (varētu mainīt) rezultātu?”
Un tad klausies savā atbildē (vai, vēl gudrāk, uzliec to uz papīra).
Klausies pacietīgi, ar cieņu pret sevi.
Ar cieņu pret sevi pagātnē – to cilvēku, kas izdarīja tā, kā izdarīja. Ar cieņu pret sevi tagadnē – to sevi, kam ir arī cits viedoklis. Ar cieņu pret sevi nākotnē – cilvēku, kas būs mazliet gudrāks un viedāks par to, kas tu biji, un to, kas tu esi.
Izmantot iespējas
18. aug. 2025,
Nav komentāru
“Dzīve pati ir gudra, kad ir jāsakārto lietas. Ja vien mēs izmantojam dzīves dotās iespējas.”
Šī frāze ir ieķērusies prātā (un es pat droši nezinu, vai kaut kur to dzirdēju, vai izdomāju pati. Un, jā, zinu, izklausās pēc apgarotām banālām “patiesībām”, bet nu šī konkrētā banalitāte ir mana mazā vājība. “Guilty pleasure”?)
Mana pieeja: katrā, katrā, katrā situācijā, jaukā vai nejaukā, meklēt ieguvumus un iespējas.
Bet kas ir ieguvums un kas ir zaudējums? Daudz, daudz ir situāciju, kad ir jāizvēlas starp attiecībām vai savas taisnības pierādīšanu, starp izaugsmi vai materiālu ieguvumu, starp dziļu gandarījumu vai līdzcilvēka apsteigšanu kādā no dzīves skrejceliņiem.
Kādas iespējas patīk man? Tās, kurās ir attiecības. Tās, kurās ir izaugsme (nē, ne obligāti kāpiens pa karjeras kāpnēm, drīzāk izaugšana gudrībā, pacietībā, viedumā, izturībā).
Vai man vienmēr izdodas šīs iespējas izmantot? (Nē!)
Vai tev izdodas?
Jārunā ar darbinieku
18. aug. 2025,
Nav komentāru
"Jārunā ar darbinieku" ir tikpat precīza metode kā diagnoze ārstniecībā "jūs esat slims, un mēs jūs tagad operēsim". Ir jābūt struktūrai, plānam, turklāt piemērotam konkrētai situācijai, konkrētam mērķim. Problēma – mērķis – metode.
Bet arī te vēl nav īsta meistarība. Spēt reaģēt uz konkrētām atbildēm, mainīt struktūru, atkāpties no tās (un laikus atgriezties atpakaļ) – īstā meistarība ir šeit.
Kurš šo meistarību ir apguvis? To nevaru pateikt, bet ko varu teikt droši: arī būt arī ceļā uz meistarību ir aizraujoši līdz galvas reibumam!
Koučings, konsultēšana, terapija?
16. aug. 2025,
Nav komentāru
Festivālā Lampā piedalījos sarunā par palīdzošām profesijām (psihologs, mentors, koučs, terapeits, supervizors…).
Jo ilgāk par to domāju, jo mazāk (būtisku!) atšķirību šajās profesijās spēju saskatīt. Kā ta’ nu tā?
Mums visiem pamatā ir viena un tā pati metode: saruna. Mums visiem pamatā ir tie paši instrumenti: spēja uzdot jautājumus, spēja atspoguļot klienta teikto, izdarīt kopsavilkumus, laiku pa laikam konfrontēt, piedāvāt citu skatupunktu, bet dažkārt vienkārši būt līdzās.
Jā, izglītības un sagatavotības līmeņi mums ir dažādi. Mūsu darba instruments ir galva (vai dvēsele?): tātad, ir svarīgi, cik labi esam to darbam sagatavojuši un cik labi to uzturam kārtībā.
Kā vienīgos kritērijus vismaz kaut kādam nošķīrumam es redzu divus. 1) Fokusa plašums un 2) sadarbības ilgums.
Mēs varam strādāt ļoti fokusēti: ar viena konkrēta mērķa sasniegšanu. Tas varētu prasīt arī īsāku laiku nekā visaptverošā terapija. Taču arī te ir milzīgas variācijas: no vienas sesijas līdz daudzām, daudzām, daudzām. Dažkārt ir jāiet pa riņķi vēl un vēl, līdz nonākam spirāles vidū un sasniedzam mērķi. Process lēni ritinās, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša. Tomēr viens mērķis tik un tā visbiežāk prasa īsāku laiku nekā visu to klucīšu, kas veido mūsu personību, izjaukšana un salikšana no jauna.
Bet tomēr jebkura šī sadarbība pēc būtības – jo ilgāk tā notiek, jo vairāk tā kļūst vispārēji terapeitiska.
Un nošķirt šīs visas profesijas vienu no otras? Man nesanāk. Jā, varam kaut ko saukt (tas vairāk strādā ar šo, cits vairāk ar to). Bet tik un tā nesanāk.
Secinājums man pašai? Lai kā sauktos darbs, ko es daru: ir svarīgi turēt kārtībā savus instrumentus. Jā, savu galvu un savu dvēseli.
Vistuvāk komforta zonai
5. aug. 2025,
Nav komentāru
Labas mācības parasti noslēdz ar pašrefleksiju. Dalībnieku aicina padalīties: ko ieguvi, ko ņemsi līdzi, kas ir tavas jaunās zināšanas, kā lietosi tās dzīvē.
Tas palīdz sakārtot un internalizēt iegūtās zināšanas.
Bet te vēl viens labs jautājums. “Kas no tā, ko šeit (ie)mācījies, ir vistuvāk tavai komforta zonai?”
Tas, kas ir vistuvāk, tam ir vislielākās iespējas iesakņoties un palikt.
Vai kritikai jāsāp?
2. aug. 2025,
Nav komentāru
Šī ir vienkārši doma, kas ienāca prātā. Bez pētījumiem, bez pamatojuma meklēšanas. Doma, kas man pašai kaut ko palīdzēja saprast un pārvērtēt.
Un, lūk, te ir doma:
Skaidrs, ka negatīvā atgriezeniskā saite (kritika) daļēji ir arī atriebība. Skaidrs, ka viens no mērķiem ir nodarīt sāpes. Tāpēc ir tikai normāli, ka tā sāp.
Es zinu, ka šī doma varbūt ir pavisam muļķīga (kam skaidrs, kāpēc skaidrs?). Jo konstruktīva, ieturēta, korekta atgriezeniska saite patiešām var palīdzēt augt.
Bet vai patiešām es vienmēr kritizēju, lai palīdzētu augt? Vai arī tāpēc, ka esmu nokaitināta un maz gribas kaut mazliet atmaksāt kaitinātājam?
Darbinieka lojalitāte
30. jūl. 2025,
Nav komentāru
Ideja rakstam par darbinieka lojalitāti ir manā galvā jau sen. Bet iesāku, un pēkšņi neiet. Nomocījos, domājot, uzrakstot vienu vārdu, bet piecus izdzēšot. Netieku uz priekšu.
Lojalitāte man pašai ir viena no lielākajām vērtībām. Un pēkšņi nespēju neko par to domāt, neko par to stāstīt. Rakstīju, rakstīju, rakstīju rakstu, bet tā arī neuzrakstīju, nenoslīpēju, nepabeidzu. Šis raksts ir reiz iesākts, bet nepabeigts: nolēmu, lai iet tautās, kāds nu ir sanācis.
Vienīgais, ko māku formulēt bez ieskatīšanās vārdnīcās un rakstos: darbinieka lojalitāte nav tikai racionāls lēmums (joprojām) palikt šeit. Te iekšā ir arī emocijas. Bet kādas?
Un vēl lojalitātē noteikti ir vērtības. Vai nu savējās (tikai savējās): es esmu cilvēks, kas ir lojāls un uzticams. Vai nu organizācijas: šī ir tā vieta, kur ir vērts būt, šī ir tava vieta, kas ne tikai piepilda manu bankas kontu, bet arī manu sirdi. Ar ko piepilda?
Šī ir tā retā reize, kad, lai cik ir interesanta tēma, īsti nezinu, ko tajā sacīt. Jā, ieskatījos pētījumos un pamanīju, ka lojāli darbinieki parasti nāk arī ar augstāku iesaisti darbā un augstāku darba sniegumu.
Bet kā viņi kļūst par lojāliem darbiniekiem? Kā viņi kļūst par patiesi lojāliem?
Personīgais stāsts
29. jūl. 2025,
Nav komentāru
Mans ceļš uz to, kas esmu šodien, ir bijis brīžiem pat drausmīgs.
Šaubās, vilvārža sajūtās un neziņā pavadīti gadi. Bezmiegā pārlaistās naktis. Dienas, kad galvenā ir doma “kāpēc gan dzīvot līdz rītdienai”.
Pa vidu tam centieni būt gana labai: darbiniecei, studentei, sievai, mammai, meitai, draudzenei un kaimiņienei. Vilšanās, atkal vilšanās, neizdošanās. Skaidrība, kurš gan ir vainīgs pie kārtējās neveiksmes (raugās pretī no tuvākā spoguļa).
Maziem solīšiem – divi uz priekšu, trīs atpakaļ, pieci uz priekšu, trīs atpakaļ, – lēnām, lēnām, uz priekšu, uz augšu. It kā prom no pagātnes, bet zinot, ka tā nāk līdzi.
Prom no pagātnes – un vienlaikus to pārveidojot. Lai manas šaubas pārtop par līdzjūtību pret citiem. Lai trauksmes vietā nāk gudrība. Lai nonāku pie “dzīvoju priecīgu, piepildītu dzīvi”. Jā, ar grūtībām, bet ar grūtībām, kas palīdz augt, trenē un stiprina.
Vērtīgākais visos smagos brīžos (un arī vieglos!): klātbūtne. Kāds nāca līdzi, kaut gabaliņu, kāds bija klāt. Draugi, ģimene. Bet arī: terapeits, supervizors, mentors, atbalstošs kolēģis. Kāds, kas atbalsta. Kas dāvā klātbūtni, fokusētu uzmanību, līdzjušanu, pieredzi. Citu cilvēku klātbūtne allaž ir bijusi kā svaiga ūdens šalts manām saknēm, palīdzība augšanā.
Esmu augusi pamatīgi. Zinu, ka tagad klātbūtni, uzmanību, atbalstu varu dot tālāk.
Iespējams, tas nebūs lēti. Bet arī manas zināšanas nav lētas, mana pieredze nav lēta.
Jā, laiku pa laikam no manis nāks vienkārša pārdošana. Ar cerību, ka tā sasniegs tieši tos, kam ir šobrīd vajadzīgs līdzās nācējs. Izaugsmē vai šaubās, meistarības stiprināšanā vai tumšākajās viltvārža domās. Domu haosā un cīņā par skaidrību. Smagos brīžos un arī vieglos.
Īsumā: esmu darba un organizāciju psiholoģe ar bāzi personāla vadībā un jurisprudencē. Ko dara šāds psihologs: māca, konsultē, “koučo” un mentorē, izstrādā attīstības programmas darbiniekiem un uzņēmumiem, risina krīzes un konfliktus (vai palīdz līdz tiem nenonākt), palīdz vadītājiem un darbiniekiem attīstīties, augt, veidot labus darba procesus, veidot cieņpilnu dialogu. Vai tas ir viss? Nē, šķiet, ka nē.
Bet vēl – mana mīļā sadaļa – tas ko mēs (darba un organizāciju psihologi) darām – mēs darām to evidence based (pierādījumos balstītā) domāšanas paradigmā.
Un, jā, mēs tiešām lasām tos pētījumus! 😊
Vai sapulce vienmēr ir ļaunums?
18. jūl. 2025,
Nav komentāru
“Izdzīvoju vēl vienu sapulci, kas varēja būt vienkāršs e-pasts.”
Pazīstama sajūta?
Bet es teikšu, mēs vienkārši nemākam sapulces izmantot. Ar tām var spēlēties. Un tad no neizbēgamā ļaunumu tās pārvēršas par vērtīgu attīstības instrumentu.
Protams, sapulču vadītājiem (un sapulcei IR jābūt vadītai) ir daudz jāmācās. Jāapgūst paņēmieni, kā uzklausīt katru, jāmāk “aizbāzt muti” – turklāt gana pieklājīgi – tam, kurš vārās par deviņiem mēmajiem, jāzina, kā noturēt (vai atjaunot) fokusu. Jāmāk sapulci iesākt tā, lai visiem skaidrs, kāpēc mēs te sanācām. Jāveido jēdzīgi kopsavilkumi. Jāmāk arī pamanīt, ka kāds šodien grib paklusēt, bet dot telpu tiem, kas sēž klusumā, bet gribētu kaut ko pasacīt.
Bet sākt var ar vienkāršu lietu: definēt sapulces formātu.
Bieži pamanu vienu lietu: vadītājs ir nikns par to, ka sapulces “izplūst”, ieilgst. Tam seko apņēmība (turpmāk) sapulces vadīt fokusēti, stingri pēc plāna. (Dažreiz atskāršot, ka “izplūst” tik un tā).
Te ir tas triks. Īsums, īstums un fokusētība ir lietas, kas mums ļoti vajadzīgas. Bet pēc brīža mums prasās arī vienkārši izpļāpāties, parādīt jaunākās kaķu un bērnu bildes, varbūt izrunāt kādu interesantu ideju (bez ieviešanas plāna!) un noslēgt tikšanos ar sarunu par brīvdienu nodarbēm.
Teiksiet, ka šādas sapulces ir nesaprātīga laika izšķiešana? Muļķības!
Katram sapulces formātam ir savi ieguvumi. Un te – atzīšos – pirmo reizi izmantoju MI palīdzību (šis ir mans 121. raksts, un beidzot mazliet padevos). ChatGPT man salika idejas par dažādiem sapulču formātiem. Mazliet pieliku arī savu intelektu, un te ir mūsu kopdarbs!
Tātad, sapulce var būt:
- ātrā “sinhronizēšanās” – kā mazā espreso krūzīte – dažās minūtēs atskaitījāmies, paņēmām nākamos uzdevumus, un aiziet!;
- “dziļums”. Bez noteiktas struktūras, bez plāna: mēs vienkārši saprotam, ka kaut kas jāizkustina, kaut kas neiet, kā vajag, un ceram, ka sarunas laikā lēnām atvērsimies, lēnām nonāksim pie vajadzīgajām atskārsmēs. Mazliet strādā kā terapija – ceram nonākt pie mērķa, nezinām, kā tur nonāksim, paļaujamies uz to, ka ceļš pats ir gudrs;
- fokusēta darba grupa: skaidrs darba plāns, skaidrs laika rāmis (mums visiem ir arī citi darbi!). Visas idejas jau izteiktas, mēs vienkārši ejam uz priekšu, un šī sapulce vajadzīga, lai (turpinātu) redzēt “lielo bildi”;
- “prāta vētras” – līdzīgas “dziļuma” sarunām, tomēr “prāta vērtām” mēdz būt sava struktūra un paredzamība (ChatGPT palīdzēs atrast to struktūru);
- lēmuma pieņemšana: izrunājam problēmu, risinājumus, pieņēmām lēmumu (un aiziet!);
- vienkārša socializēšanās, tējas pauze, bet varbūt “paķerot līdzi” kādu darba jautājumu – bez mērķa tūlīt atrast risinājumu vai nonākt pie rezultāta.
Es zinu, ka man vajag visus šos formātus. Un vislabāk, ja, uz sapulci nākot, es skaidri zinu, ar kādu formātu rēķināties.
Tikai būt klāt
17. jūl. 2025,
Nav komentāru
Domājot par sērām (kaut kā šī tēma kļuva par manējo, hmm).
Domājot par sērām, ikreiz nonāku pie tā, cik svarīgi ir vienkārši būt klāt.
Vai – ja sēroju pati – cik svarīgi, ka blakus ir kāds. Kāds, kura klātbūtne atbalsta.
Kad esam saskārušies ar nāvi, ir svarīgi, ka blakus ir kāds dzīvs cilvēks. Dzīvs. Tieši tik vienkārši.
Kā ir būt klāt darba vidē?
Kā ir, kad, lai palīdzētu, nekas nav jādara (bet kaut kas taču vienmēr ir jādara!)? Vienkārši jābūt blakus un dzīvam.
Kā ir, kad svarīgākā no visām ir tava spēja izturēt klātbūtni blakus skumīgam, sērojošam, melnā dienā esošam cilvēkam?
Kā ir, kad svarīgāka par “es nezinu, ko viņam pateikt” ir tava spēja izturēt klusumu?
Kā tev ir ar to visu? Kā tev sanāk būt klusā klātbūtnē?
Vai veiksme nes gandarījumu?
17. jūl. 2025,
Nav komentāru
Uzvaras, čempionu tituli un tam visam blakus… tukšums.
Drūmums, neiederēšanās, kauns, tuksnesis un bieza migla. Mērķa trūkums. Vientulība.
Nesen izlasīju “Champion Thinking”. Saimons Mundijs (Simon Mundie) šajā grāmatā izstāsta daudzu slavenu, ievērojamu, veiksmīgu sportistu stāstus. Stāstos uzvaras nāk tikpat bieži kā melnās dienas. Un dažkārt melnās dienas daudz vairāk.
Kā ar mani pašu? Man patīk izbaudīt uzvaras un sasniegumus. Un vienlaikus: arī pamanīju, cik triumfs ir īslaicīgs. Tam līdzās, uzreiz pēc milzu pacēluma mēdz sekot kritiens. Vai tukšums. Vai vientulība.
Triumfs ir tik nepastāvīgs, ka būtībā iemāca pēc tā nedzīties.
Bet gandarījums, gandarījums ir kaut kas cits. Tas ir dziļš un pastāvīgs, dažkārt noturīgs gadiem. Gandarījums māca man sevi vērot un prasīt: kas no tā, ko darīju šodien, vakar, visu šo gadu, ir vērtīgs? Kas dos man gandarījumu rīt?
Nav tā, ka triumfs un uzvara būtu gandarījuma ienaidnieki. Tomēr gandarījums dažkārt ir jāpameklē uzmanīgāk.
Jā, es uzvarēšu, jā, es kaut ko sasniegšu. Bet kas šajā sasniegumā būs tā daļa, no kuras nāks dziļā piepildījuma sajūta, no kuras nāks gandarījums?
Ja šī daļa paliek tukša, tur rodas šis tukšums un drūmums un tuksnesis. Ja šī daļa ir piepildīta, tā ir piepildīta. Ar kaut ko svarīgu, dziļu un paliekošu.
Degsme un ambīcijas
5. jūl. 2025,
Nav komentāru
Nepatīk runāt par ambīcijām. Patīk – par degsmi.
Es ticu, ka degsme, salīdzinājumā ar ambīcijām, aizved daudz tālāk. Vēl vairāk, tā “paķer līdzi”, “aizdedzina” arī tos, kas ir blakus.
Diemžēl ambīcijas mēdz skanēt arī šādi: “Es gribu šo amatu, jo gribu justies svarīgs.” Neizteikta, bet skaidri sadzirdama ziņa. (Un, protams, ne vienmēr. Ambīcija var būt arī šāda: “Es gribu būt tas cilvēks, kurš paveic šo darbu, kurš tiek galā ar šo problēmu, es zinu, ka manas prasmes te vajadzīgas…”).
Savukārt, degsme nav par “justies svarīgam”. Un man patīk, ka degsme asociējas ar uguntiņu. Jo tur, kur ir uguntiņa, tur dzīvot kļūst gaišāk.
Izdegšanas vide
4. jūl. 2025,
Nav komentāru
Godīgi? Šī lieta sāk kaitināt.
Joprojām un joprojām ir kultivēta ideja, ka izdegšana ir individuāla problēma. (Mēs joprojām mācām darbiniekiem, kā neizdegt).
Bet reālā problēma ir vide, kurā cilvēks izdeg.
Tā ir kā ilgstošs karstums: mēs varam piemeklēt drēbes, ēst saldējumu, iet aukstā dušā, bet, ja karstums nemitējas, tas ietekmēs mūsu pašsajūtu agri vai vēlu. (Ja karstā saulainā dienā mēs stundām ilgi guļam pludmalē, nevaram paļauties, ka mājās atgriezīsimies bez apdegumiem. Mēs varam mazliet parūpēties par aizsardzību: krēms, cepure, ūdens, bet visdrošāk ir gulēt ēnā, vismaz jau zem saulessarga. Jeb – parūpēties par vidi).
Mēs nevaram nedēļām, mēnešiem, gadiem ilgi pavadīt darba laiku izdegšanas vidē un cerēt iziet sveikā, bez apdegumiem. Jā, var paveiksies. Kāds individuālais saulessargs var nosargāt.
Jā, darbiniekam ir svarīgi mācīties neizdegt. Un ir svarīgi, ka darba devējs iemācās nededzināt.
Par kļūdām un drošību
18. jūn. 2025,
Nav komentāru
Uzreiz vērsim pie ragiem: kļūdas. Kā mēs tiekam galā ar kļūdām – tas parāda, kas notiek ar psiholoģisko drošību te, pie mums. (Tas nav vienīgais, bet viens no būtiskākajiem kritērijiem).
Ideālā gadījumā kļūdījies kolēģis saņem atbalstu. Lai ar kļūdu tiktu galā, lai kļūdas neatkārtojas, lai kolēģis justos (joprojām) pieņemts un iederīgs.
Vai varam pieņemt, ka kļūdas rodas nepietiekama atbalsta dēļ? Es sliektos piekrist (lai arī zinu, ka steiga, nogurums, nezināšana, paviršība ir iemesli, kurus mēs mēdzam saukt kā pirmos).
Bet ir vērts kļūdas iemeslu pameklēt ārpus kļūdu pieļāvušā cilvēka. Vai vienkārši pārformulēt: nevis noteiktais cilvēks pieļāva kļūdu (un viņš tagad ir vienīgā problēma), bet kļūda ir notikusi šeit, pie mums, mūsu uzņēmumā, mūsu organizācijā.
Dīvainā veidā tas var palīdzēt arī tad, ja kļūda ir tikai un vienīgi cilvēka paša vaina.
Mēs varam pieņemt, ka cilvēks bija slinks, izlaists, neuzmanīgs, stulbs, nolaidīgs, vēlreiz slinks. Un tad uzdot sev jautājumu: kā tas nākas, ka mūsu organizācijā notiek slinkums, izlaidība, neuzmanība, stulbums, nolaidība un vēlreiz slinkums?
Kāpēc es vispār tagad par to rakstu?
Man ir nācies strādāt ar savām kļūdām ilgi un pamatīgi. Un diemžēl apstākļos, kad kļūda ir tiešām manējā, ne sistēmas, ne organizācijas, bet manējā. Sajūta tāpat jau ir pretīga, un šādās reizēs īsti nesokas arī iemesla meklēšanu ārpus cilvēka.
Vai arī tomēr?
Labākais, līdz kam esmu nonākusi, ir radīt (jaunu) sistēmu, kurā šai kļūdas būs grūti atkārtoties. Bet pašu kļūdu pieņemt ar mieru. Pieņemt kļūdu ar mieru: tā parādīja manu ievainojamību. Kā baltais hakeris: mazliet paplosīja un palaida vaļā. Pamatjautājums paliek: kas palīdzēja man kļūdīties.
Prasiet to arī saviem darbiniekiem. “Kas mūsu organizācijā tev palīdzēja kļūdīties?”
Kā augt un izaugt
13. jūn. 2025,
Nav komentāru
Bija vēl tāds gadījums. Uznāca laiks, kad man nācās mācīties daudz un steidzami. Nu tā, līdz niknumam. Es pierakstu visu kladītē, vakaros pārskatu, citreiz arī vēl nākamajā rītā.
Bet galvā putra. Un niknums uz sevi. Tomēr niknuma vietā pēkšņi tāds kā kauns. Ne par to, ka netieku galā. Par to, ka aizmirsu pamatu pamatus.
Žanam Piažē, ģeniālam 20. gadsimta psihologam, pieder doma par tuvāko attīstības zonu. Patiesā izaugsme notiek tuvākajā attīstības zonā. Jā, tā nav komforta zona. No komforta jāiziet laukā, bet tikai solīti. Tuvu komfortam: tuvākajā attīstības zonā.
Man patīk mācīties! Patiešām! Brīžiem tas grūti padodas: tūlīt atzīšos arī, kāpēc.
Katru jaunu informāciju man vajag “sakošļāt” vismaz trīs reizes. Goda vārds, es grāmatas lasu trīs reizes (un izkonspektēju to, kas uzrunā). Profesionālo vajadzību tekstiem un ziņām es apzināti ieplānoju trīs mācīšanās reizes. Tātad, pa īstam es izaugu jaunajā zināšanā tad, kad tā zināšana jau ir atpazīstama jeb – tuvu komfortam. (Priecājos par tiem, kam pietiek ar divām reizēm, un otrajā reize jau ir komforts. Priecājos, bet nespēju šādi, man VAJAG trīs).
Komfortam jābūt tepat, viegli atkal sasniedzamam, pieejamam un izmantojamam, tiklīdz to vajag! Nevis iegāzt cilvēku neizsmeļamā jauno zināšanu bezdibenī, bet ļaut palikt tepat blakus. Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ: tas varētu būt visātrākais no ātrumiem.
Tā ir labā vai sliktā ziņa?
Es gadu gadiem esmu pati sevi mocījusi ar mēģinājumu saprast: ja darba devējs sūta darbinieku mācīties, kā var zināt, ka nauda par mācībām nav tērēta veltīgi.
Tagad zinu vienu no atbildēm: ja darbinieks varēja iziet no komforta zonas, bet palikt tuvākās attīstības zonā, cerības ir gana augstas.
Kā uzrakstīt labus noteikumus, 3. daļa (pēdējā)
10. jūn. 2025,
Nav komentāru
Protams, vēl vienkāršāk ir radīt tādus noteikumus, kuriem cilvēki piekrīt un kurus labprātīgi pilda. Kā uzrakstīt labus noteikumus?
Vispirms: ikvieni noteikumi ir radīti, lai risinātu kādu problēmu. Un tūlīt šo tēzi pati arī apgāzīšu: nē, ne visi noteikumi ir radīti, lai risinātu kādu problēmu.
Dažkārt noteikumu mērķis ir vienkāršs: tie ir vajadzīgi. Tāpēc, ka priekšnieks prasa vai PVD vai auditors. Ir skaidrs, ka tie jāuzraksta, jāliek mapītē un jāceļ galdā, kad atnāk pārbaude. Tādus noteikumus patiešām visvieglāk ir uzrakstīt, paturot prātā mērķi: lai kaut kas būtu tajā mapītē. (Es nenosodu šādus gadījumus: dažkārt mēs radām papīrus, jo tā ir vienkārši jādara, mīļā miera labad).
Bet biežāk noteikumus rada, lai kaut ko risinātu. Ir problēma, ir mērķis, ir noteikumi, kas spēj problēmu atrisināt (un ir plāns, kā noteikumus ieviest dzīvē). Tā ir laba domāšanas ķēdīte.
Tas darbojas tikpat labi gan valsts (un pat starptautiskajā) līmenī, gan ģimenē un pat personīgajos ieradumos. Nu, kaut vai beidzot ieviešot ieradumu no rītiem / vakaros vingrot. Katrs ezis zina: ar pliku apņemšanos tālu neaizskriesi. Ir vajadzīga sistēma. Citā vārdā: noteikumi.
Tāpēc strīda karstumā vienmēr ir vērts vēl un vēl pavaicāt sev un visai komandai: kādu problēmu mēs tagad risinām? Vai, alternatīvi: kāds ir mūsu mērķis.
Tālāk mēs domājam, kas palīdz mērķi sasniegt. Un papildus: kādas jaunas problēmas radīsim, šo problēmu atrisinot. Ja vienlaikus spēsim paredzēt mehānismus, kā atrisināt arī šīs jaunās potenciālās problēmas, mūsu noteikumi būs teju ideāli. Bet jāatceras vēl viena lieta, par to jau runājam: darām tā, lai noteikumu ievērošana ir pēc iespējas vienkāršāka, bet noteikumu neievērošana ir sarežģīta un nepatīkama. Un visbeidzot (bet tas ir vissvarīgākais): izdomājam, kā panākt to, ka noteikumu adresāts tos gluži vienkārši saprot un pārzina.
Lūk, veidojas šāda čekliste:
- kādu mērķi cenšamies sasniegt / kādu problēmu risināt;
- ar kādām metodēm šo risinājumu ir iespējams sasniegt;
- kādas jaunas problēmas mēs, iespējams, radīsim, un kā tiksim ar tām galā;
- kā panāksim to, lai noteikumu adresāts tos saprot un pārzina;
- kā panāksim to, ka noteikumu ievērošana ir viegla un izdevīga, bet neievērošana ir sarežģīta un nepatīkama.
Čekliste noteikti nav ideāla. Tā vienkārši ir gana laba.
Kā uzrakstīt labus noteikumus, 2. daļa
6. jūn. 2025,
Nav komentāru
Tātad, domājam, kā panākt, lai pareizi rīkoties būtu viegli, bet nepareizi – grūti. Nu, piemēram, kā teju klasiskajā piemērā par saldumu neēšanu: aiznes tos uz citu istabu. Nepalīdz, labi, ieliec tos skapjaugšā, lai būtu jāpakāpjas uz beņķa. Vēl nelīdz, labi, ieslēdz skapī un atslēgu kādam atdod.
Bet ja tomēr esi pieķēris darbinieku pārkāpjam noteikumus, ko nu?
Katru darbu vai nedarbu mēs varam pastiprināt (atbalstīt) vai vājināt. Vienlaikus: katrs nesodīts noteikumus pārkāpums faktiski ir pozitīvs pastiprinājums, tas iemāca un mudina šo darbību atkārtot. Ja pārkāpums nav sodīts, tam ir tendence pārtapt par jaunu uzvedības paraugu (sods gan ne vienmēr ir sods – dažkārt pietiek pat ar vienkāršu uzmanības pievēršanu nodarījumam).
Ko darīt, ja redzu pārkāpumu? Ir nopietni gadījumi, kad runa ir par sodiem, atlaišanām un policijas iesaisti. Bet parastajā ikdienā biežākais veiksmīgais risinājums ir vienkārši palūgt, atgādināt un mudināt. Laipni, vienkārši, bez morāles lasīšanas palūgt izdarīt pareizo darbību (alternatīvi: izbeigt darīt nepareizo, bet iedarbīgāk vienmēr ir pateikt, ko darīt, nevis, ko nedarīt).
Ja vajag, atkārtot lūgumu. Neiesaistīties diskusijās, neizdomāt argumentus. Atkārtot savu lūgumu. Lūdzu, brauc ar atļauto ātrumu! Lūdzu, uzvelc ķiveri! Lūdzu, pārliec kafijas tasi uz cita galda! Lūdzu, runā klusākā balsī! Un tā vēl tūkstošos variantu.
Atzīšos, tālāko nočiepu no tās savas mīļākās grāmatas par pusaudžu audzināšanu. Viens paņēmiens ir universāls: atdalīt konkrētu situāciju no morāles lasīšanas. Tātad, šobrīd mēs panākam, lai darbinieks paņem savu kafijas krūzi nost no tā galda, uz kura stāv vērtīga un trausla aparatūra. Vai uzvelk ķiveri. Viss. Ja gribam, varam ienākt pēc desmit minūtēm, pārbaudīt, vai noteikums joprojām ir ievērots. Ja ir problēmas, rīkojamies atkal tāpat: mierīgi, vienkārši palūdzam.
Un tad atrodam brīdi, noteikti vēlāk. Un tad ir tā īsā saruna: atgādinām, kādi noteikumi pastāv. Pasakām, ka tie joprojām ir spēkā. Noteikumi ir šādi, tie joprojām ir spēkā, un man ir svarīgi, lai tu tos pildi. Šeit saruna beidzas.
(Būs vēl)
Kā uzrakstīt labus noteikumus, 1. daļa
5. jūn. 2025,
Nav komentāru
Šī ir atgriešanās pie saknēm. (“Iepriekšējā dzīvē” es biju juriste).
Raksts ir par to, kā radīt labus normatīvus (noteikumus, instrukcijas, priekšrakstus). Izsmeļošs šis raksts noteikti nav – ir gana daudz gana biezu grāmatu par šo tēmu.
Vai noteikumi var rasties šādā ceļā: “Es esmu priekšnieks, un es nosaku kārtību, kā mums tagad darbā būs jāuzvedas”? Jā, noteikti, tā var darīt. Vai šie noteikumi “strādās”? Varbūt. Dažkārt strādās, dažkārt nē.
Bet itin bieži notiek tā: cilvēki atrod veidus, kā apiet priekšrakstus, pa klusam šmaucas, piecreiz uzdod vienu un to pašu jautājumu, atkal un atkal nesaprot / negrib saprast, un galu galā vispār uzspļauj un demonstratīvi atsakās pildīt noteikto.
Ko lai tad ķer un grābj?
Noteikumu ievērošana būs vienkārša, ja ievērot noteikumus būs vienkārši un ērti, bet vienlaikus neievērot noteikumus būs neērti un sarežģīti.
Šīs divas sastāvdaļas var maisīt dažādās kombinācijās. Svarīgi: jo mazāk noteikumu ievērošana ir atkarīga no gribas piepūles, jo lielāka varbūtība, ka viss ies, kā pa sviestu.
Jā, var ķerties arī pie citām izjūtām (motivācijas, kauna, komandas gara), bet visur, kur var izmantot vienkāršu slinkumiņu, ir vērts to paturēt prātā kā svarīgu izvēli.
(Būs vēl)