Tikai būt klāt
17. jūlijs, 2025 pl. 19:02,
Nav komentāru
Domājot par sērām (kaut kā šī tēma kļuva par manējo, hmm).
Domājot par sērām, ikreiz nonāku pie tā, cik svarīgi ir vienkārši būt klāt.
Vai – ja sēroju pati – cik svarīgi, ka blakus ir kāds. Kāds, kura klātbūtne atbalsta.
Kad esam saskārušies ar nāvi, ir svarīgi, ka blakus ir kāds dzīvs cilvēks. Dzīvs. Tieši tik vienkārši.
Kā ir būt klāt darba vidē?
Kā ir, kad, lai palīdzētu, nekas nav jādara (bet kaut kas taču vienmēr ir jādara!)? Vienkārši jābūt blakus un dzīvam.
Kā ir, kad svarīgākā no visām ir tava spēja izturēt klātbūtni blakus skumīgam, sērojošam, melnā dienā esošam cilvēkam?
Kā ir, kad svarīgāka par “es nezinu, ko viņam pateikt” ir tava spēja izturēt klusumu?
Kā tev ir ar to visu? Kā tev sanāk būt klusā klātbūtnē?