Kā īsti mēs sajūtamies piederīgi komandai?
14. aprīlis, 2026 pl. 18:56,
Nav komentāru
Spēja ietekmēt procesus – es sen jau esmu pārliecināta, ka tā ir īstā atslēdziņa piederības sajūtas radīšanā.
Kas nerada piederību, kas neveido komandu? “Komandas saliedēšanas pasākumi” – nu, nē! Tā nav tā atslēdziņa. (Ja tie ir pasākumi ārpus reālās darba vides un ārpus reālajiem darba mērķiem: sporta spēles, laivu braucieni, tusiņi).
Tie nav bezjēdzīgi. Bet savā ziņā tie ir pat riskanti. Tie spēj satuvināt un spēj arī attālināt. Noteiktos gadījumos, kad piederības izjūta jau ir stipra, korporatīvs pasākums, sporta spēles, maratons vai svētku balle var stiprināt piederību un lepnumu. Bet ja darbinieks skaidri pamana nesakritību starp vārdiem un darbiem, šādi pasākumi stiprina drīzāk cinismu.
Viena no populārākajām motivācijas teorijām – pašnoteikšanās teorija – piederības izjūtu skata kā vienu no motivācijas stūrakmeņiem. Kas tad tomēr stiprina piederību?
Spēja ietekmēt procesus un spēja saskatīt savu ietekmi.
Arī redzamība – mani redz ne tikai kā funkciju, bet arī kā cilvēku. Es varu šeit būt tas, kas es esmu, un es esmu šeit svarīgs.
Un svarīgi ir arī tas, ko es daru. Mans darbs šeit ir nozīmīgs. Darba nozīmīgums arī veido piederību.
Visbeidzot, piederība nav iespējama bez drošības, bez psiholoģiskās drošības, bez iespējas brīvi runāt par veiksmēm un neveiksmēm, par kļūdām, par bažām un arī par idejām.
Tātad, viss ļoti vienkārši (bet patiesībā, protams, nemaz ne tik vienkārši): ietekme, redzamība, nozīmīgums, psiholoģiskā drošība. Uz šiem četriem vaļiem ir iespējams būvēt labu komandu, kurā katrs ir piederīgs.
