Un tā mēs ejam. Cauri notikumiem, darbībām, pieredzēm. Visām šīm pieredzēm ir kāda nozīme un tāda ietekme. Vai arī mēs varam piešķirt tām nozīmi.

Dažkārt pieredzētais ir vienkārši sēkla nākotnei (pati par sevi tā nav tik vērtīga, bet dos labus rezultātus pēc laika). Treniņš, mācības, attiecību veidošana, biznesa būvēšana, kaut vai mājas kārtošana – tās ir šīs sēklas. Iesējam, ievācam augļus.

Augļu ievākšana ir cita veida pieredze. Ja sēklas bija labas, augļi mums patīk. Ja iesējām draņķi, draņķi nākas ievākt. Acīmredzami.

Un tad ir tādas pieredzes, kuras… nu, neko īsti tās neiesēj un neko neievāc.  Vienkārši kaut kas nejauks, nepatīkams, pretīgs, nožēlojams un, iespējams, bezjēdzīgs. Vai iespējams šādām pieredzēm piešķirt jēgu?

Sāku šādas pieredzes redzēt kā mēslojumu (un dzīvot kļūst vieglāk). Mēslojums, lai augļi top saldi. Jā, šādi tas varētu strādāt.