Grāmatu par sporta čempioniem (“Champion Thinking”) Saimons Mundi sāk ar gluži vienkāršu jautājumu. Jautājumu “Kāpēc mums patīk sports?”

Kāpēc gan? Kāpēc mums patīk to vērot, just līdzi, pārdzīvot līdzās katrai kustībai? Kāpēc miljoniem cilvēku vienlaikus aiztur elpu un vienlaikus gavilē par kaut ko tik vienkāršu un vienlaikus tik gluži vai bezjēdzīgu kā bumbas pieskāriens tīklam?

Šis jautājums arī man gadiem nedeva mieru.

Bet atbilde, šķiet, ir vienkārša (un iet pa riņķi). Mums vienkārši patīk. Kaut kas tajā visā ir patīkams. Feels good. Laba sajūta. Tādi mēs esam.

Darbā ir tieši tāpat.

Ir lietas, kas mums patīk. Patīk arī tad, ja tās nav gluži darba sastāvdaļa (vai varbūt ir). Šīs tīkamās lietas, tās ir tik dažādas. Aplaistīt puķi, salikt Excel tabulu savā īpašā veidā – viegli pārskatāmā, vienkāršā. Trīsdesmit lappušu līgumā salikt karodziņus parakstu vietās vai iezīmēt būtiskāko, stratēģiski svarīgāko punktu. Pircējam palīdzēt salikt pirkumus somā. Uzbūvēt ērtu taciņu, kur gājējiem apiet ceļa remontus. Dokumentu mapei pielīmēt līmlapiņu ar labas dienas vēlējumiem.

Tās ir mazās lietas. Bet ir arī lielās. Uzņemties rūpes par jauno kolēģu darba gaitām. Sakārtot iekšējo komunikāciju, dokumentāciju, arhīvu. Sarīkot talku, sakārtojot darba vietas pagalmu. Turēt rūpi par kolēģu jubilejām. Pamanīt, ka likums ir mainījies, un tagad jādara citādāk. Caur paziņu paziņām, draugu draugiem atrast vajadzīgos kontaktus. Mācīties jaunu valodu, lai spētu sarunāties (vismaz sasveicināties) ar kolēģiem jaunatklātajā meitas uzņēmumā.

Neviens no mums nav robots vai klucītis, kas spētu perfekti “iegulties” amata apraksta kantainajā rāmītī. Kāds apraksta stūrītis varbūt paliks neaizpildīts: mēs to darbiņu darīsim, bet nelabprāt, pa laikam tā kā nemācēdami, tā kā negribēdami, tā kā cenšoties pie pirmās izdevības tikt no tā vaļā.

Bet būs arī tās mūsu personības maliņas, kas stiepsies krietni pāri tām amata apraksta šaurajām robežām. Un šajās maliņās būs kaut kas tāds, kaut kas īpašs, kas patīk. Vienkārši patīk un dāvā prieku, bet īpašas jēgas meklēšanas. Prieku, kā sporta spēlē, kā izšķirošajā vārtu guvumā. Bet vienlaikus (varbūt) kaut kas tāds, kas ir arī stipri vien noderīgs darba devējam, stipri vien noderīgs kolēģiem.

Metīsim šīs maliņas prom? Atstāsim neizmantotas? Jo amata aprakstā nav to pāri robežām ejošo maliņu?

Tomēr, tā paskatoties, amata aprakstā nav ierakstīta arī interese. Dedzība arī nav. Nav prasīta spēja izdabūt lietas kaut ko pazemes, kaut tik darbs kust uz priekšu. Amata apraksts neprasa sirds gudrību, siltumu un viedu uzmanību pret līdzcilvēkiem. Tas neprasa vīziju, iedvesmu un sapņus. Tas neprasa darbā nedz izjust, nedz ielikt prieku. To prieku, kuram varbūt nemaz nav tās dziļās jēgas, bet kuru var vairot, vienkārši ar to daloties.