Mūsu spēja tikt galā ar uzdevumiem, grūtībām, izaicinājumiem ir saistīta ar mūsu priekšstatu par savām spējām. Priekšstatu par savām spējām (tikt galā) sauc par pašefektivitāti.

Pašefektivitāti iegūstam vairākos veidos vienlaikus. Drošākais avots ir paša pieredze. (Ja reiz jau tiku galā ar kaut ko līdzīgu, tikšu arī šoreiz. Tātad, varu uzņemties izpildīt šo pasūtījumu, pieņemt darba piedāvājumu, pakāpties augstāk pa karjeras kāpnēm vai apsolīt labu rezultātu sarežģītā situācijā.)

Vēl viens būtisks pašefektivitātes avots ir līdzcilvēku sniegtā atgriezeniskā saite. Un te parādās zināms paradokss: daudzi no mums daudz vieglāk pamana un nosauc to, kas nav izdevies, nekā to, kas ir izdevies (lai gan, protams, tas nav universāls likums).

Kā tikt pie šādas pozitīvas atgriezeniskās saites – tās, kas patiešām “uzaudzē spārnus”?

Visvienkāršāk ir vienkārši palūgt. Palūgt gudri, specifiski, varbūt pat viltīgi.

- Kā tu domā, kas ir retākais kompliments, ko es saņemu – bet tāds, ko tu gribētu man izteikt?

- Ja tu atceries kādu labu manis izdarītu darbu, kādu veiksmīgu problēmas risinājumu – kuras no manām darbībām bija izšķirošas, lai risinājums būtu patiešām veiksmīgs? Kuras manas īpašības te bija visspilgtākās?

- Kas ir mans spēks, kam es par maz pievēršu uzmanību?

Šie ir tikai daži piemēri.

Sarežģītākā lieta itin bieži ir šādu atsauksmi palūgt. Rodas mulsums. Iekšēja balss skaidri prasa: “Kas es tāds esmu, lai ko tādu prasītu? Vai tas neizskatās galīgi jocīgi?”

Taču arī šī drosme – lūgt – ir daļa no profesionālās pašefektivitātes.