Būsim godīgi: kļūdas notiek (jā, darba vidē it īpaši, jo: kur daudz dara, tur daudz iespēju kļūdīties).

Pārkāpumi un cūcības notiek arīdzan. Dzīve notiek, un dzīve nav piefrizēts pūdelis.

Tātad, ir noticis pārkāpums, cūcība vai kļūda darbā. Mēs prasām paskaidrojumu. Ja noticis nelaimes gadījums: arī prasām paskaidrojumu.

Un te ir viens mazs punktiņš, kur iekšējā komunikācija var saiet šreijā. Jā, vienā mazā gadījumā, jā, ar vienu konkrētu darbinieku. Bet saiet.

Dzīvē parāda, ka tādu vienkāršu lietu, kā paskaidrojumu, darbinieks nu jau uztver kā sodu. (Jā, ne katrs, un jā, ne vienmēr). Tomēr frāzi “kāpēc man jāraksta paskaidrojums, es neko ļaunu neesmu izdarījis” esam taču dzirdējuši!

Te noder vienkāršs komunikācijas pagrieziens. “Mums vienkārši jāuzzina tas, ko tu zini par šo gadījumu. Uzraksti, pastāsti mums to, ko tu redzēji, ko zini, ko atceries. Mums vajag paskatīties uz to (arī) no tava skatu punkta”.