Cik dažkārt ir vienkārši mainīt dzīvi
27. jūnijs, 2026 pl. 13:44,
Nav komentāru
Par psihologa darba veiksmēm ir grūti stāstīt: tie rezultāti parādās brīžiem pēc mēnešiem vai pat pēc gadiem.
Bet es strādāju īslaicīgās konsultēšanas modelī: ar konkrētiem mērķiem, konkrētiem rezultātiem. Un, jā, šos rezultātus ir iespējams sasniegt gana ātri.
Man prātā ir ļoti spilgts gadījums. Problēma bija tik vienkārša un tik parasta: darbs vairs nepatīk (patiesībā profesija ir pilnībā pārstājusi patikt un iedvesmot; bet kurp gan doties, ko mainīt?). Vakara saules stars uz galda (apspīd krūzīti siltas tējas), mazliet pat nervoza pirkstu klaboņa un jautājumi: “kurp doties, ko darīt, kā risināt?”
Mana saruna ar šo cilvēku bija viens vienīgs eksperiments. Visa saruna balstījās vienā vienīgajā jautājumā. “Kas tev ir svarīgi?” Un tā stundas garumā.
Stundas garumā uzdevu šo jautājumu laikam vismaz 29 variācijās.
“Kas tev ir svarīgi, lai pavirzītos tuvāk saprašanai?”, “Kas tev ir svarīgi, lai varētu definēt pirmos soļus pārmaiņās?”, “Kas tev ir svarīgi, lai tu spētu šo pirmo soli spert?”, “Kas tev ir svarīgi, lai būtu spēks arī otrajam?”, “Kas tev ir svarīgi, lai pārmaiņas neizsīktu?”.
Arī es pati to sarunu atceros kā mazu slēptu maģiju. Stundas laikā piedzima skaidrība par nākotnes mērķi. Un arī plāns: mērķa virzienā iesim šādi.
Tagad mērķis ir sasniegts (cilvēks ir pārkvalificējies un strādā jaunā darbā un jaunā profesijā). Un tad reiz es dzirdu no viņa:
“Brīvdienas ir burvīgas! Sestdienas rītos man patīk tā ilgāk pagulēt, lēni pabrokastot. Kaifs! Un vienlaikus jau pat sestdienas rītā es sāku mazliet gaidīt to pirmdienu – kad varēšu atkal darīt šo foršo darbu!”
Tā mēs strādājam šajās konsultācijās. Runājam lēni (mans mīļākais teiciens klientiem: šī ir vieta, kur beidzot drīkst steigu nolikt malā – es pagaidīšu). Bet pavirzāmies uz priekšu brīžiem pavisam ātri.
Šis ir mans konsultēšanas modelis: mēs satiekamies divas, trīs, varbūt pat vienu reizi. Tikai tik daudz, lai pieņemtu to lēmumu, kas tirpina pakausi, lai izkustinātu to iestrēgšanas pozīciju, kas plecos sēž. Un tad mēs šķiramies – varbūt līdz nākamajai reizei. Jā, tas līdzinās tam, kā mēs ejam pie friziera, ārsta vai automehāniķa – varbūt arī regulāri, bet tikai tad, kad patiešām vajag.
Atsaucas?
