Slikta sistēma ir labāka par labu haosu
Psiholoģiskā drošība nozīmē pārliecību par to, ka starppersonu attiecībās riski ir zemi – arī tad, kad darām nosacīti riskantas lietas.
Un nē, šīs riskantās lietas nav kokaīna šņaukšana no rīta vai viegls alkoholisks kokteilis ūdens pudelē, lai izturētu smago darba dienu. Tā nav vizināšanās ar uzkopšanas mašīnu pa biroja telpām un nav arī par klasiku kļuvusī dejošana uz galda.
Psiholoģiskās drošības koncepts kā vienu no riskantajām uzvedībām definē bažu, aizdomu un risku skaļu izteikšanu.
Kāpēc tā ir riskanta uzvedība? Jo noteiktās darba vidēs darbinieki mērķtiecīgi cenšas no tās izvairīties. Izvēlas klusēt, novērst skatienu, kaut ko varbūt pačukstēt kolēģim virtuvē, bet ne jau vadītājam sapulcē. Klusēšanas kultūra.
Kāpēc klusēt? Jo runāšana tiek sodīta. Kā sodīta? Ne jau allaž ar atlaišanu vai prēmiju neizmaksāšanu. Nē, mēs mākam sodīt nepatīkamu uzvedību daudz smalkākos veidos – apsmejot, apšaubot, ignorējot vai konfrontējot. Kad mācībās piedāvāju uzspēlēt kādu psiholoģiskās (ne)drošības spēli, dalībnieki atrod arvien smalkākus sodīšanas paņēmienus (bet brīžiem arī izbauda tos uz savas ādas).
Ak, jā, vēl brīnišķīgs soda veids – uzkraut papildu darbu (piemēram, liekot pašam arī novērst atrastos riskus, sak, nevienam citam šī lieta tik un tā neinteresē).
Ilgtermiņā šādus sodus var izturēt tikai trīs darbinieku kategorijas: 1) ļoti uzstājīgie, 2) ļoti drosmīgie un 3) ne visai gudrie. Pārējie ātri apgūst uzvedības noteikumus un izvēlas paklusēt.
Pētījumi organizāciju psiholoģijā to skaidro ar asimetriju starp runāšanu un klusēšanu. Paklusēšanai ir tūlītējs, garantēts un drošs labums pašam darbiniekam – neviens tevi neaiztiks tagad. Savukārt runāšanas ieguvums (uzlabots process vai novērsta kļūda) pieder uzņēmumam un parādīsies tikai kaut kad nākotnē. Tā kā cilvēka smadzenes dabiski prioritizē tūlītēju pašaizsardzību, klusēšana (nedrošības režīmā) uzvar katru reizi.
Bet klusēšanas maksa mēdz būt augsta, ļoti augsta un pavisam augsta. (Šajā rakstā to sīkāk nepastāstīšu, bet studentiem mēdzu ieteikt iegūglēt par Fukušimas kodolstacijas avāriju vai Tenerifes lidostas incidentu – nopietniem gadījumiem ar dramatisku samaksu par psiholoģisko nedrošību. Turklāt tā ir samaksa, ko maksāja ne tikai uzņēmumi, bet arī "cilvēki parastie").
Vienlaikus iemācīt cilvēkus reaģēt tikai un vienīgi pozitīvi – arī uz idejām un bažām, kas izklausās nepatīkami… hmm, tas neizklausās reāli. Tāpēc talkā nāk sistēma. Jebkāda. Slikta sistēma ir labāka par labu haosu.
Kas ir vajadzīgs darbiniekam, lai bažas un pamanītos riskus varētu aprakstīt droši? Man šķiet, šis saraksts ir īss:
- Kanāli: Vajadzētu būt vairākiem ceļiem, kā izteikties – klātienē vai attālināti, mutiski vai rakstiski, atklāti vai anonīmi.
- Adresāts: Pārliecība, ka teiktais ir sasniedzis to cilvēku, kuram ir reāla ietekme un pilnvaras rīkoties.
- Atgriezeniskā saite: Skaidrība, ka šī informācija ir pamanīta un praktiski izmantota. Jā, arī tad, ja ir pieņemts lēmums neko nedarīt ar konkrēto piedāvājumu, ideju vai pamanīto risku: arī šis lēmums ir jādara zināms un jādara zināms kopā ar šī lēmuma pamatojumu.
