Visu mūžu vienā profesijā?
10. februāris, 2025 pl. 16:48,
Nav komentāru
Šo domu es būtu gribējusi uzrakstīt pati: “Daži no visnožēlojamākajiem darbiniekiem ir tie, kuri palikuši lojāli savai ilggadējai karjerai tikai tāpēc, ka šo jomu izraudzījušies laikā, kad 18 gadu vecumā iestājās koledžā. […] izredzes pirmspensijas vecumā ar prieku strādāt tajā pašā darbā, ko izraudzījāties, kad vēl nedrīkstējāt likumīgi pirkt alkoholu, ir diezgan niecīgas. Svarīgi ir pieņemt, ka viss var mainīties, un pēc iespējas ātrāk virzīties tālāk.” (Morgans Hauzels, “Naudas psiholoģija”)
Manā lokā cilvēku, kas (profesionālajā) dzīvē kaut ko (krasi vai pakāpeniski) mainījuši, nu jau kļūst vairāk nekā to, kas turpina strādāt tajā vienīgajā profesijā, kas pēc skolas ir apgūta.
Un šādā veidā mēs stāstām šodienas jauniešiem fantastisku ziņu: tev nav 18 gados jāizvēlas, ko tu darīsi visu mūžu. Tu vari mazliet atslābt. Drīksti vienkārši pamēģināt vienu, otro un trešo nodarbi. Nopelnīt savu pirmo naudu. Izmēģināt vēl kaut ko. Arī vilties. Varbūt kādu reizi iekulties izstumšanā, izdegšanā, tukšumā. Piecelties, samīļot sevi vai ļauties samīļošanai. Un iet tālāk.
Tev, jaunam cilvēkam, dzīvē būs jāmācās un jāmainās vēl vairākas reizes. Šī izvēle – jauna un, būsim godīgi, ne visai vēl gudra cilvēka izvēle – tā nenoteiks visu tavas dzīves ritumu.
Vienlaikus, kad apguvu savu otro profesiju (ieguvu otru nopietnu izglītību) – pēros kā pliks pa nātrēm. Mēs visi tā pērāmies.
Balansējām studijas, darbus, ģimenes pienākumus un vēlmi kaut reizi mēnesī izgulēties.
Valsts / sabiedrība / darba devēji šķiet vēl netiek līdzi vienkāršai dzīves realitātei: cilvēki maina profesijas pusmūžā, pāri pusmūžam. Dara to bez vecāku, valsts un bieži arī bez darba devēju atbalsta (vienlaikus no manis un noteikti arī no daudziem vienaudžiem milzīga pateicība par atbalstu, kas ir saņemts!).
Mēs paši maksājam par savām studijām, paši menedžējam 100 un vēl tūkstoti atbildību un pienākumu, paši ievērpjam jaunās zināšanas esošajā amatā (ja darba devējs to atbalsta) vai arī paši aizejam bezdarbniekos, lai atļautos pastudēt.
Un es novēlu nākamajai pusmūža cilvēku paaudzei: lai jums ir mazliet vienkāršāk! Lai izdodas samazināt darba slodzi, atrast uzticamu atbalsta komandu mājas darbiem un bērnu audzināšanai! Lai stipendijas un studiju maksas atvieglojumi atrod ne tikai jauniešus, bet arī cilvēkus ar kādu sirmumu galvā! Un lai darba devējs redz tos, kas mācās un kombinē dažādas jomas, kā nenovērtējamu ieguvumu!