NERUNĀ PAR NĀVI!
29. janvāris, 2025 pl. 21:16,
Nav komentāru
Šī tēma ir nepatīkama. Ja darba vietā ienāk nāve, ko tad mums darīt?
Un ar to tik un tā nākas saskarties. Saskarties neplānoti un negaidīti. Un apjukt.
Nezināt, ko teikt, kur skatīties. Nezināt, kāds “pareizais” rīcības algoritms.
Ja kolēģis atnāk un ziņo par tuva cilvēka nāvi, ko tad man darīt? Pateikt līdzjūtību, nopirkt vainagu, izmaksāt pabalstu? Apskaut? Klusējot apsēsties blakus un ļaut izraudāties (būt vienkārši līdzās)?
Un kā ir tad, ja ir nomiris kolēģis? Ielikt soctīklos ziņu par atvadīšanos vai atstāt to radiniekiem?
Visiem nākt uz kapiem un minēt, vai ģimene sauks arī uz bēru mielastu? Dalīt kolēģus tuvos draugos un attālās paziņās? Atsūtīt vienu pārstāvi ar to vainagu?
Varbūt pa vecai modei vēl ielikt līdzjūtību iekš avīzes (ir vēl tās sēru sadaļas?)?
Kabinetā vai gaitenī likt melnbaltu bildi melnā rāmīti vai tas jau būs pārspīlēti? Sarīkot piemiņas brīdi?
Un ja nu tas kolēģis bija rets preteklis? Un ja nu viņš atstāja aiz sevis tādu haosu un nepadarītu darbu kaudzi, ka negribas cilvēku pieminēt ne ar pušplēstu (labu) vārdu?
Un ja nu – vēl trakāk – cilvēks pats izvēlējās noslēgt ar dzīvi rēķinus? Bet kā ir tad, ja aizgājēja tiranizētājs (kas “palīdzēja” nonākt līdz tādam lēmumam) ir tepat mūsu vidū?
Bet varbūt arī nav nekāda apmulsuma. Vienkārši kolēģis šodien nav darbā un vairs nekad arī nebūs. Ko tālāk?
Saraksti un rīcības algoritmi retās, neierastās, nepatīkamās situācijās ir tik ļoti noderīgi. Varbūt ir vērts pašam un pašai par to parūpēties, salikt sarakstiņu, ko kolēģiem darīt, ko nedarīt?
Varbūt arī man ir vērts uzrakstīt, kā varētu rīkoties kolēģi, ja manis darbā nekad vairs nebūs?