Viltvārža sindroms ir brālis?
20. janvāris, 2025 pl. 19:05,
Nav komentāru
Viltvārža sindroms taču nepiemīt cilvēkiem, kuri izskatās gudri, veiksmīgi, kaut ko sasnieguši savā dzīvē? Nu nepiemīt taču?!?
Varbūt tā ir. Bet es iemācījos ar to – ar viltvārža sindromu – dzīvot kā ar kaut ko ļoti tuvu. Kā ar aprūpējamu tuvinieku, kurš prasa uzmanību, spēkus un arī savu mīļuma devu. Kā ar tuvinieku, kurš, lai gan labprāt izmanto tavu labestību, izpalīdzību un devību, turpina stāstīt tev pašam, cik nejēdzīgs, nemākulīgs cilvēks tu esi.
Neklausīties, neņemt galvā? Nav variants. Kļūst tikai sliktāk. Jo vairāk neklausies šādā “radiniekā”, jo skaļāka, uzstājīgāka kļūst tā balss. Jo vairāk tā seko tev līdzi: no virtuves uz istabu, no istabas priekšnamā, pagalmā, parkā. Brauc līdzi uz veikalu, teātri, darbu, ciemos.
Radinieks, kuru tavas šaubas un asaras gandarī. Baro.
Es nespēšu šeit pastāstīt visas pierādījumos balstītās metodes sadzīvošanai ar viltvārža sindromu. Stāstīšu tikai pati par sevi.
Pirmais solis ir piekrist. Jā, es esmu gana nemākulīga, gana nejēdzīga.
Tas ir objektīvi: vienmēr pasaulē būs kāds, kas jebko, ko es daru, spēs padarīt labāk. Pat pasaules čempions (jebkurā no disciplīnām) spēj paturēt titulu tikai īsu brīdi. Tad pienāk laiks no tā atvadīties.
Nākamais solis ir darīt. Pieņemt apzinātu lēmumu: jā, iespējams, šis nebūs labākais rezultāts. Bet es darīšu.
Mans nākamais solis ir rutīnas: veidi, kā to, kas ir svarīgs, darīt regulāri. Piemēram, man ir noteikta rutīna šo rakstu rakstīšanā. Un te nu man gadās vērt muti ciet savam “aprūpējamam radiniekam”. Kā? Pirmajā rakstīšanas reizē es vienkārši rakstu, bet kritikas, bez apdomāšanās. It kā rakstītu dienasgrāmatu vai vēstuli, kuru, zinu, nekad nenosūtīšu (neviens to neizlasīs nekad mūžā).
Viltvārža sindromam mute ciet.
Nākamajās dienās es rediģēšu, un tad tam būs iespēja izteikties, nokritizēt mani no galvas līdz kājām. Bet es zinu precīzi, cik daudz rediģēšanas reižu un laika ir ieplānots vienam rakstam. Interesanti, bet “radiniekam” šīs reizes ir pietiekamas: viņš nav atstāts bez uzmanības, viņam bija iespēja izteikt visu savu kritiku, un beidzot viņš nogura.
Un tas ir tik labs brīdis, kad viltvārža sindroms ir noguris. Un ir pienācis brīdis – varbūt tiešām tik īss brīdis vien – izbaudīt labi padarīta darba izjūtu.