Kā atrast sev labu psihoterapeitu. 4.daļa: supervīzija
8. aprīlis, 2024 pl. 13:23,
Nav komentāru
(Šīs rakstu sērijas ietvaros jēdzienus “terapeits”, “psihoterapeits” un “psihologs” es lietoju kā sinonīmus – vienkāršības labad).
Es jau teicu, ka terapeiti nav ideālie bezproblēmu un superviedie cilvēki? Nu, tagad es to pateicu.
Pirmajos prakses gados supervīzija (pārraudzība) terapeitam ir obligāta. Prasības katrā apakšjomā mazliet atšķiras, taču galvenā doma joprojām ir: terapija ir komandas darbs. Un šī komanda strādā ar, iespējams, bīstamāko vielu, kas vien pasaulē eksistē. (Šī “viela” ir mūsu psihe).
Supervīzija ir atbalsts, padoms, plašāks skatījums terapeitam. To var skatīt arī kā “četru acu principa” piemērošanu terapijā. Viens cilvēks var kļūdīties. Neieraudzīt kaut ko būtisku. Kļūt pašpaļāvīgs. Supervīzijas – individuālās vai grupā – palīdz neiestigt kļūdu un vīzdegunības purvā.
Vai es, būdama kliente, drīkstu prasīt, vai mans terapeits izmanto supervīzijas? Noteikti! Vai es varu prasīt supervīzora vārdu? Hmm, manuprāt, tas nav nepieciešams, bet terapeits var atbildēt, ja vēlas. Ar kādiem jautājumiem terapeits strādā supervīzijās? Ja man prasītu to, es neatbildētu: te ir mana robeža (un mans profesionālais pienākums ir arī rādīt piemēru, kā savas robežas nosargāt). Ja klients prasītu, vai supervīzijās runāju par to, kas notiek mūsu terapijas sesijās, – jā, uz to es atbildētu, bet tālāk diskusiju neturpinātu.
Kolēģi: psihologi, psihoterapeiti! Būšu pateicīga par jūsu komentāriem, ieteikumiem, skaidrojumiem un mazliet arī pat kritiku.